Navigation – Plan du site

AccueilNuméros19Le DossierUrbanisme et ArchitecturePilsētplānošana Strasbūrā 1890.–1...

Le Dossier
Urbanisme et Architecture

Pilsētplānošana Strasbūrā 1890.–1914. gadā

Marī Potešē
Traduction de Irina Ošleja
p. 36-43
Cet article est une traduction de :
L’urbanisme à Strasbourg, 1890-1914 [fr]

Texte intégral

  • 1 Pirmie pētījumi sākās 20. gadsimta 70.  gados. Svarīgākais pētniecības darbs tika publicēts 1982. g (...)

1Strasbūra, kā arī Elzasas un Mozeles provinces piedzīvoja divas aneksijas, kuras dziļi skāra kolektīvo atmiņu un vairākus gadu desmitus zināmā mērā ietekmēja historiogrāfiju. Beidzoties Pirmajam pasaules karam, šo teritoriju iedzīvotāji kļuva vienlaicīgi par konflikta uzvarētājiem un zaudētājiem. Tas notika gan slepenās vienošanās rezultātā, kas, bez šaubām, bija saistīta ar nacistu okupācijas radīto traumu, gan delikātās situācijas dēļ. Līdz ar to piecdesmit gadu ilgais periods no 1870. līdz 1918. gadam Elzasas-Lotringas reģionam (“Reichsland”) kopumā un jo īpaši tā galvaspilsētai Strasbūrai bija sarežģīts. Tas izpaudās arī pilsētplānošanas jomā, un to apliecinājuši jau pirmie pētījumi1.

  • 2 Frankfurtes miera līgums, kas izbeidza Francijas un Prūsijas karu (1870–1871), tika parakstīts 1971 (...)

2Pilsētas attīstības projekti, kas bija uzsākti Vācijas impērijas laikā, tika pabeigti jau pēc Frankfurtes līguma2 noslēgšanas. Jāatzīmē, ka pirmie svarīgākie objekti – kā dzelzceļa stacija un universitāte – bija uzcelti bez vietējo iedzīvotāju iesaistes un tāpēc izraisīja neapmierinātību to vidū. Tomēr pēc divdesmit gadiem šis aizvainojums tiek aizmirsts, un 19. un 20. gadsimta mijā – tieši tad, kad Eiropā uzplaukst jūgendstils, – Strasbūrā valda sacensības gars, kas veicina pilsētas strauju attīstību daudzās jomās.

320. gadsimta 20. gadu sākumā Francijas arhitekti un pilsētplānotāji ar entuziasmu atklāj sev Strasbūru. Šajā rakstā pakāpeniski novērosim šo procesu, secīgi aplūkosim pilsētas attīstības un sociālo politiku, kā arī analizēsim abu sasniegumus.

Pilsētattīstības politika Strasbūrā: ģermanizācijas instruments vai samierināšanās telpa?

  • 3 Par Jaunās pilsētas (Neustadt) attīstību skat.: Nohlen, Klaus, op. cit., 1982 ; Pottecher, Marie; D (...)
  • 4 Skat. Nohlen, Klaus, op. cit., 1982, p 30 etc.
  • 5 Pottecher, Marie; Doucet, Hervé; Haegel, Olivier, op. cit., 2017, p. 147.

4Ilgu laiku tika uzskatīts, ka izmaiņas Strasbūras pilsētas struktūrā bija rezultāts politiskajam pilsētas ģermanizācijas projektam, kuru Vilhelma I impērija sāka īstenot uzreiz pēc Elzasas-Mozeles pievienošanās Vācijai. Ir tiesa, ka impērijas politiskās, stratēģiskās un simboliskās vajadzības lielā mērā noteica pilsētas paplašināšanu, kas tika uzsākta 1872. gadā un kuras rezultātu mēs pazīstam kā “Neustadt3. Tomēr šīs paplašināšanas pamatā ir arī iepriekšējie projekti, kurus Strasbūras varas iestādes bija ieskicējušas jau gadsimta vidū, bet kuri netika realizēti armijas iejaukšanās dēļ vai tādēļ, ka tiem nepiekrita daļa pilsētas valdes locekļu4. Vai tas bija tikai retorisks paņēmiens, lai attaisnotu jaunās varas uzsākto vietējās sabiedrības priekšā? Lai vai kā būtu bijis, bet, redzot pašvaldības vājo entuziasmu un projekta gauso virzību, daļa sabiedrības mobilizējās un pieprasīja no kanclera solījumu paplašināt pilsētu, tādējādi apliecinot, ka vismaz daļa iedzīvotāju atbalsta Strasbūras pilsētas pārveidošanu5.

  • 6 Reinhards Baumeisters (Reinhard Baumeister) – inženieris, pilsētplānošanas speciālists un pasniedzē (...)
  • 7 Skat. Wittenbrock, Rolf. Bauordnungen als Instrumente der Stadtplanung im Reichsland Elsass-Lothrin (...)

5Rūpējoties par projektu veiksmīgu norisi, tiek uzsākta jaunu likumu izstrāde. 1878. gadā paralēli pilsētas paplašināšanas plāna izveidei pilsētas mērs Oto Baks (Otto Back) ar Karlsrūes pilsētas arhitekta Reinharda Baumeistera (Reinhard Baumeister) 6piekrišanu gatavojas publicēt noteikumus, kuri garantē pilsētas paplašināšanas projekta ekonomisku dzīvotspēju un izstrādātā plāna ievērošanu. Šie noteikumi, kurus lielā mērā iedvesmoja Vācijas pilsētās (it īpaši Berlīnē) spēkā esošās juridiskās normas, atduras pret spēcīgiem vietējo iedzīvotāju protestiem. Viens no to galvenajiem iemesliem ir pretruna ar agrāk pastāvējušo Francijas likumdošanu, it īpaši privātīpašuma tiesību jomā. Saskārusies ar šādu iedzīvotāju reakciju, impērijas administrācija atkāpjas un 1879. gadā izstrādā jaunus brīvu būvniecību ierobežojošus noteikumus. Šie noteikumi ir kompromiss starp citu impērijas teritoriju likumdošanu (tādā veidā Strasbūra tiek integrēta jaunajā politiskajā un kultūras telpā) un elementiem, kas pārmantoti no franču likumdošanas7 (tas savukārt liecina par vēlmi izdabāt sabiedriskajam viedoklim).

6Eksperimenti, kas tiek veikti pilsētas paplašināšanai atvēlētajā teritorijā 19. gadsimta 70. un 80. gados, dod labus rezultātus, un jau 90. gadu sākumā sāk veidoties “Jaunā pilsētā” (Neustadt). Pilsētas finanšu stāvoklis ļauj, neatkarīgi no impērijas administrācijas izvirzītajiem uzdevumiem, organizēt arī citus būvniecības darbus savā teritorijā. Tā, sākot ar 1895. gadu, norisinās piepilsētu plānotā attīstība. 20. gadsimta otrajā desmitgadē tiek nolemts pievienot pilsētai dažas pierobežu komūnas, ar mērķi izveidot “Lielo Strasbūru” (neapšaubāmi, pēc Lielās Berlīnes parauga). Diemžēl šim projektam nav lemts īstenoties, jo sākas karš.

7Šādu attīstību daļēji izskaidro politiskā situācija, jo impērijas stingrās pārraudzības periods Elzasas-Lotringas reģionā (“Reichsland”) ilgst tikai divdesmit gadus, bet vēlāk šī teritorija iegūst lielāku administratīvu autonomiju. Šī neparastā parādība atspoguļojas 1895. gadā pieņemtajā Elzasas-Lotringas lielo pilsētu pašvaldības likumā, kas samazina impērijas administrācijas kontroli pār pašvaldībām, ļaujot tām īstenot vērienīgāku politiku, arī pilsētplānošanas jomā. Tomēr jāatzīmē, ka šīs izmaiņas, kuru nozīmīgumu izvērtēsim vēlāk, būtu devušas pavisam citus rezultātus, ja būtu notikušas ārpus Strasbūras sabiedrības izaugsmes konteksta.

Ceļā uz sabiedrības atjaunošanos

  • 8 Skat. Uberfill, François. La Société strasbourgeoise entre France et Allemagne (1871–1924). Elzasas (...)

8Daudzi rakstu darbi par Strasbūras dzīvi 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā stāsta par pilsētas sabiedrības sadalījumu divās kopienās – elzasiešos un “vecajos vāciešos” –, kuras, dzīvojot blakus, atteicās no jebkādas savstarpējas apmaiņas. Šo situāciju savā pētījumā detalizēti aprakstījis Fransuā Iberfils (François Uberfill)8, un mums to vajadzētu analizēt, ņemot vērā pilsētvides stāvokli.

  • 9 Šāda noskaņa valda, piemēram, universitātes būvēšanas laikā, jo tās projekta koncepcijas autors ir (...)
  • 10 Žoržs Delašēzs (Georges Delahache) 1923. gadā raksta: “Vācieši palielinājuši Strasbūru, nevis rūpēj (...)

9Ir jāatzīst, ka aneksijas sākumā daudz kas attaisnoja šādu sabiedrības sadalījumu. “Jaunās pilsētas” izveides sākumposmā pašvaldības arhitekts Žans Žefruā Konrāts (Jean-Geffroy Conrath) nosodīja spekulāciju ar zemi, kā arī citu Vācijas reģionu uzņēmējsabiedrību rīcību, kuras iepirka zemes īpašumus Strasbūras teritorijā. Pirmie publisko ēku projekti, kas bija uzsākti laikā no 1875. līdz 1880. gadam, izraisīja spēcīgas emocijas vietējo arhitektu aprindās, jo tie uzskatīja, ka lielie pasūtījumi viņiem tiek atņemti par labu konkurentiem no Berlīnes vai citām Vācijas impērijas vietām9. Šāda veida reakcijas, kas neapšaubāmi bija saistītas ar Strasbūras iedzīvotāju vēlmi pēc Francijas 1918. gada uzvaras apliecināt savas patriotiskas jūtas pret Franciju, noraidot jebkādus Vācijas sasniegumus, lielā mērā ietekmēja vāciskās pilsētas tēlu, kas bija nostājusies pretī vecajai franču pilsētai un tās iedzīvotājiem10.

  • 11 Ibid, p. 147.

10Tomēr pēc Strasbūras pilsētbūvniecības gaitas rūpīgas izpētes mums, iespējams, no šī apgalvojuma būs jāatsakās. Pārskatot laikā no 1880. līdz 1918. gadam “Jaunās pilsētas” teritorijā izsniegtās būvatļaujas (izņemot būvatļaujas impērijas pārvaldes ēku celšanai), var redzēt, ka lielākā daļa projektu pasūtītāju bija vietējie iedzīvotāji11. Turklāt, uzmanīgi izpētot arhitektiem iesniegtos būvdarbu vadītāju pieteikumus, kļūst acīmredzama satuvināšanās starp vietējo iedzīvotāju kopienu un jaunienācējiem, kas rosina arī citu veidu apmaiņas. Šo tendenci var novērot arī profesionālajās aprindās. Tā daudzi arhitekti, kuri pārceļas uz Strasbūru, uz laiku apmetas pie saviem kolēģiem, strādā un veido kopuzņēmumus kopā ar vietējiem amatniekiem un uzņēmējiem.

  • 12 Ibid, p. 198.

1119. gadsimta 90. gados dažādos pašvaldības dzīves līmeņos notiek paaudžu maiņa. Jau 1873. gadā pilsētas mērs Oto Baks sāk pieņemt darbā profesionālus palīgus. Taču 90. gadu sākumā svarīgos amatos bieži vien tiek iecelti gados jauni cilvēki, kuri ir dzimuši Elzasā, bet nāk no vācu ģimenēm un līdz ar to ir piederīgi pie divām kultūrām.12 Arhitektūras un pilsētplānošanas jomā šī tendence ir izteikta. Piemēram, Heinrihs Emerihs (Heinrich Emerich), kurš 34 gadu vecumā tiek iecelts par mēra vietnieku būvniecības uzraudzības un mājokļu politikas jautājumos, ir dzimis uzņēmēja ģimenē Strasbūrā, taču viņa ģimene apmetusies uz dzīvi Elzasā jau pēc 1871. gada. Breslavā/Vroclavā dzimušais Frics Beblo (Fritz Beblo) 31 gada vecumā kļūst par būvdarbu inspektoru, bet 36 gadu vecumā jau ieņem pašvaldības arhitektūras pārvaldes vadītāja amatu. Abi devuši neatsveramu ieguldījumu 20. gadsimta Strasbūras pilsētplānošanas politikā.

  • 13 Loyer, François. Architecture et urbanisme à Strasbourg (1910–1930). Monuments historiques, 1990, n (...)

12Gadsimtu mijā arī arhitektu vidē aktīvi darbojas paaudze, kas dzimusi pēc 1870. gada. Šie jaunie cilvēki nepazīst karu, un dubultā piederība Francijai un Vācijai viņiem šķiet mazāk problemātiska nekā viņu vecākiem. Lielākā daļa no viņiem ieguvuši izglītību Vācijā – Karlsrūē vai Štutgartē –, un viņi ir gatavi darbam gan vienā, gan otrā robežas pusē, kā arī citur Eiropā. Ambiciozā pašvaldība uztic šai paaudzei realizēt svarīgus būvprojektus, kuriem ir lemts pārveidot pilsētas vidi13.

Sasniegumi: starp mūsdienīgumu, sociālo labklājību un reģionālismu

  • 14 Pottecher, Marie; Doucet, Hervé ; Haegel, Olivier, op. cit., 2017, p. 226 –227.
  • 15 Skat. Schwarz, Frank. Port de Strasbourg. In: Recht, Roland ; Richez, Jean-Claude (dir.). Dictionna (...)

13Ap 1900. gadu nacionālā vide kļūst īpaši dinamiska, un daudzi šajā laikā uzsākto pilsētplānošanas projektu autori piedalās dažādos kongresos un izstādēs, kur tiek prezentēti un apspriesti gan Vācijas impērijas, gan citu valstu lielpilsētu sasniegumi14. Paralēli tam veidojas sacensība un pat konkurence starp Augšreinas lielākajām pilsētām. Strasbūras osta ir tam spilgts piemērs. Pēc ilgstošas lejupslīdes, kas bija vērojama kopš 19. gadsimta sākuma, tā sāk strauji attīstīties un konkurēt ar Manheimas ostu – tā laika galveno Reinas ostu –, kā arī ar kaimiņos augošo Kēlas ostu. Šīs konkurences rezultātā, sākot no 1892. gada un it īpaši pēc lielas ostas izveides pie Reinas gadsimtu mijā, tiek apsaimniekotas teritorijas Strasbūras dienvidu daļā – tur, kur agrāk atradās Miesnieku vārti (porte des Bouchers). Strasbūras osta tiek veidota pēc Manheimas parauga – tai ir divi doki, noliktavas un šķirošanas rūpnīca. Tās komerciālā un rūpnieciskā darbība pieaug, un šodien Strasbūra joprojām ir viena no nozīmīgākajām upju ostām Francijā15.

Reinas upes ostas aerouzņēmums

Reinas upes ostas aerouzņēmums

Foto Frédéric Harster, Inventaire général, Région Grand Est

  • 16 Skat. Dominicus, Alexander. Die Inspektion der ungesunden Wohnungen in Strassburg i. Els. In Archiv (...)

14Līdz ar Strasbūras ekonomisko izaugsmi 1906. gadā pilsētas mēra amatu ieņem sociāldemokrātijas ideju piekritējs Rūdolfs Švanders (Rudolf Schwander), kurš aktīvi iesaistās sociālajā pilsētplānošanā. Izmantojot Francijas normatīvo bāzi un apvienojot Francijas un Vācijas likumus, tiek izveidota komiteja, kuras uzdevums ir cīnīties pret neveselīgu mājokli. Komiteju vada mēra vietnieks Aleksandrs Dominiks (Alexander Dominicus), un tā kļūst par vienu no aktīvākajām un efektīvākajām visā impērijā16. Tajā pašā laikā notiek svarīgi darbi pilsētas kanalizācijas sistēmas uzlabošanā (projekts Grande Percée, autors Frics Beblo), kā arī sociālo mājokļu izveides jomā. 1910. gadā, arhitekts Eduārs Šimpfs (Édouard Schimpf) zaļajā Štokfeldas (Stockfeld) rajonā uzbūvē sociālo mājokļu kompleksu – vienu no pirmajiem visā kontinentālajā Eiropā.

Skats uz daļu no sociālo mājokļu kompleksa Štokfeldas rajonā (arhitekts Eduārs Šimpfs).

Skats uz daļu no sociālo mājokļu kompleksa Štokfeldas rajonā (arhitekts Eduārs Šimpfs).

Pats Šimpfs šim projektam devis nosaukumu “Howard”, kas norāda uz viņa interesi par angļu arhitektūras teoriju un pieredzi (publicēts žurnālā Der Städtebau, 1911, nr. 8, planche 22)

Foto Bnu, JPR, CC-BY-NC-SA

15Tā ir kulminācija pašvaldības un sadarbības organizāciju centieniem panākt mājokļu izveidošanu nabadzīgajiem iedzīvotājiem. Lielus panākumus var novērot arī higiēnas un sanitārijas jomā: gadsimtu mijā tiek izveidotas vairākas publiskas pirtis. Municipālā pirts, kuras ēku 1905.–1910. gadā. uzceļ Frics Beblo, kļūst par patiesu tīrības templi. Šajā sakarā būtu jāpiemin arī municipālo kapsētu sakārtošanas darbi, kā arī ievērojamās Ziemeļu kapsētas izveide, kas Beblo vadībā sākas 1917. gadā vadībā.

Ziemeļu kapsēta, kuru 1917. gadā sāk veidot Frics Beblo un vēlāk pabeidz viņa palīgs un sekotājs Pauls Dopfs (Paul Dopff)

Ziemeļu kapsēta, kuru 1917. gadā sāk veidot Frics Beblo un vēlāk pabeidz viņa palīgs un sekotājs Pauls Dopfs (Paul Dopff)

Foto Frédéric Harster, Inventaire général, Région Grand Est

  • 17 Skat. Maas, Annette. Stadtplanung und Öffentlichkeit in Straßburg (1870–1918/25): Vom Nationalbewus (...)

16Viens no svarīgākajiem aprakstīto sasniegumu aspektiem ir vietējo tradīciju ievērošana un cieņas izrādīšana pret vietējām vērtībām. Tas liecina par to, ka pašvaldības ierēdņi un arhitekti sekoja pilsētas plānošanas principiem, kurus 1889. gadā savā slavenajā grāmatā “Der Städtebau nach seinen künstlerischen Grundsätzen” (Pilsētbūvniecība pēc tās mākslinieciskajiem pamatnoteikumiem) izklāstījis Vīnes arhitekts Kamillo Site (Camillo Sitte), aicinot plānot jaunus būvniecības kompleksus, inspirējoties no pilsētas iepriekšējās struktūras. Tādējādi veidojas jauns skatījums uz vietējo arhitektūru, kas iet rokrokā ar Elzasā lielu popularitāti iemantojušo reģionālisma kustību “Bund für Heimatschutz”. Strasbūrā reģionālisma idejas izplatās ātri, jo tās ļauj apiet dubultās piederības Francijai un Vācijai problēmu, kas pēc 1870. gada dzimušajiem vairs nešķiet būtiska. Gan Strasbūrā, gan visā impērijas teritorijā pieaug interese par pilsētu vēsturisko mantojumu. Turklāt Strasbūrā vēsturiskā mantojuma saglabāšanas centieni paver priviliģētu tikšanās telpu, kas vieno vietējo iedzīvotāju kopienas un jaunienācējus – to savos darbos pierāda pētniece Anete Māsa (Annette Maas)17.

  • 18 Šāda cieņas izrādīšana pilsētas ainavai kļuva iespējama, pateicoties likumam par vietējās ainavas s (...)

17Vēlme saglabāt vēsturisko pilsētainavu, vienlaikus cenšoties apmierināt lielas mūsdienu pilsētas vajadzības, atspoguļojas pilsētas centra modernizēšanas darbos (projekts la Grande Percée). Pārveidojot pilsētas centru un uzlabojot komunikāciju starp dzelzceļa staciju un ostu, tiek saglabāts pilsētas vēsturiskais tēls ar tam raksturīgo mazo ieliņu izkārtojumu, kā arī vecās apbūves formas. Līdzīgi centieni saskatāmi pēdējos pirmskara veikumos – tirdzniecības biržas būvē un tai līdzās esošā kvartāla izveidē. Pateicoties savai fasādei, kas atbilst 18. gadsimta Strasbūras arhitektoniskajai valodai, biržas ēka harmoniski iekļaujas apkārtējā apbūvē un nenonāk stilistiskā pretrunā ar dažus simtus metru tālāk uz ziemeļiem esošo katedrāli. Savukārt apkārtējā pilsētas daļa, no kuras ved ceļš uz dienvidu piepilsētu un ostu, tiek veidota kā tirdzniecības kvartāls ar modernāku apbūvi. Taču prasības, kas attiecas uz fasāžu ritmu, apdares materiāliem un logu slēģu veidiem, garantē šo ēku integrēšanos jau esošajā pilsētvidē18.

  • 19 Skat. Pottecher, Marie; Doucet, Hervé ; Haegel, Olivier, op. cit., 2017, p. 203.

18Vēl viens piemērs veiksmīgam moderno un reģionālo elementu apvienojumam ir slimnīcas komplekss. Pēc daudzu ekspertu braucieniem un citām pilsētām ar mērķi izpētīt slimnīcu arhitektūru ārpus Strasbūras tiek organizēts projektu konkurss, kurā uzvar divi jauni arhitekti – brāļi Pauls un Karls Bonāci (Paul, Karl Bonatz). 1906. gadā viņi iesniedz slimnīcas kompleksa projektu, kas tiek lielā mērā ievērots līdz celtniecības darbu beigām 1930. gadā. Slimnīcas ansamblī, kas atrodas blakus vēsturiskās pilsētas vārtiem, ir saskatāmi gan moderni tehniskie elementi, gan risinājumi, kurus nosaka reljefa un ainavas prasības. Celtniecībā izmantotie materiāli (smilšakmens, gludi dakstiņi) un to apstrāde, kā arī jumtu proporcijas un formas stilistiski saskan ar 18. gadsimta beigu Strasbūras arhitektūru, tādējādi saplūstot ar līdzāsesošajām ēkām. Veidojot slimnīcas kompleksa centrālo promenādi, kas iet austrumu–rietumu virzienā, projekta autori ņēma vērā pilsētas agrāko struktūru, saglabājot slimnīcas vārtus un veco aptiekas ēku19.

Skats uz slimnīcas promenādi. Arhitekti – brāļi Karls un Pauls Bonāci

Skats uz slimnīcas promenādi. Arhitekti – brāļi Karls un Pauls Bonāci

Foto Frédéric Harster, Inventaire général, Région Grand Est

Secinājumi

19Pēc jaunās varas apliecināšanās un stingras kontroles perioda, kas sākas 1890.–1895. gadā un turpinās divdesmit gadus, attiecībās starp kopienām iestājas mierīgāks posms. Tas ilgst līdz karam un norit labvēlīgas ekonomiskās vides, likumdošanas attīstības un paaudžu maiņas kontekstā. Pilsētplānošanas jomā šim auglīgajam periodam ir raksturīga iepazīšanās ar citu Vācijas reģionu un kaimiņvalstu pieredzi, kā arī ainaviska pilsētas plānošana, kas attīstās kustības “Heimatschutz” ietekmē un vieno abas pilsētas iedzīvotāju kopienas. Šī perioda sasniegumi ir gan Elzasas “pamatiedzīvotāju”, gan impērijas laikā dzimušo “veco vāciešu” bērnu, gan jaunienācēju nopelns. Savukārt Strasbūras “Jaunā pilsēta” iezīmējas arvien precīzāk un ir ideāls pilsētplānošanas ietvars novatoriskām arhitektūras izpausmēm.

20Pirmais pasaules karš neizbēgami kaitē šim auglīgajam klimatam. Daži nomirst no aukstuma (Eduārs Šimpfs), citi 1918. gadā tiek izraidīti (Frics Beblo, Heinrihs Emerihs) vai pēc savas gribas aizbrauc no Francijas ieņemtās teritorijas (Pauls un Karls Bonāci). Tie, kuri paliek, vēl vismaz desmit gadu garumā turpina pirms kara uzsāktos projektus, līdz spriedze, kuru rada brīžiem visai sarežģītā provinču reintegrācija Francijas administratīvajā un tiesiskajā sistēmā un, it īpaši, arvien pieaugošais starptautiskais saspīlējums, pieliek punktu šim vēstures posmam.

21Attēli:

22cimeti+-+re Robertsau-1:

23attēls 4.2.4 (1982.67.0114.P):

2420116700908NUC2A: (coll. Inventaire général, Région Grand Est).

Haut de page

Notes

1 Pirmie pētījumi sākās 20. gadsimta 70.  gados. Svarīgākais pētniecības darbs tika publicēts 1982. gadā: Klausa Nolena (Klaus Nohlen), disertācija Baupolitik im Reichsland Elsass-Lothringen 1871–1918. Die repräsentativen Staatsbauten um den ehemaligen Kaiserplatz in Straßburg. Berlin: Gebr. Mann, 1982. Citi pētījumi: Denu, Claude; Ollivier, Eric. Le Plan d’extension de la ville de Strasbourg, 1871–1880. Strasbourg: École d’architecture et d’urbanisme de Strasbourg, 1978 (dactyl.); Hammer-Schenk, Harold. Die Stadterweiterung Straßburgs nach 1870. Politische Vorgaben historischer Stadtplanung. In: Michael Brix, Monika Steinhauser (hrsg.), Geschichte allein ist zeitgemäß. Historismus in Deutschland. Lahn-Giessen: Anabas-Verlag Kämpf, 1978, S. 121–141.

2 Frankfurtes miera līgums, kas izbeidza Francijas un Prūsijas karu (1870–1871), tika parakstīts 1971. gada 10. maijā. Saskaņā ar to Francija atdeva Vācijai Elzasu (izņemot Belforas teritoriju), lielāko daļu Mozeles departamenta, kā arī Mertas un Mozeles departamenta un Vogēzu kalnu teritorijas.

3 Par Jaunās pilsētas (Neustadt) attīstību skat.: Nohlen, Klaus, op. cit., 1982 ; Pottecher, Marie; Doucet, Hervé; Haegel, Olivier. La Neustadt de Strasbourg, un laboratoire urbain (1871–1930). Lyon: Lieux dits Éditions, 2017.

4 Skat. Nohlen, Klaus, op. cit., 1982, p 30 etc.

5 Pottecher, Marie; Doucet, Hervé; Haegel, Olivier, op. cit., 2017, p. 147.

6 Reinhards Baumeisters (Reinhard Baumeister) – inženieris, pilsētplānošanas speciālists un pasniedzējs, 1876. gadā publicēja grāmatu par pilsētu paplašināšanu un bija Vācijā lielākā autoritāte šajā jomā.

7 Skat. Wittenbrock, Rolf. Bauordnungen als Instrumente der Stadtplanung im Reichsland Elsass-Lothringen (1870–1918): Aspekte der Urbanisierung im deutsch-französischen Grenzraum. Saarbrücker Hochschulschriften. St. Ingbert: Werner J. Röhrig Verlag, 1989, S. 135 etc.

8 Skat. Uberfill, François. La Société strasbourgeoise entre France et Allemagne (1871–1924). Elzasas zinātnieku biedrības Société savante d’Alsace izdevums. 2001, p. 185 etc.

9 Šāda noskaņa valda, piemēram, universitātes būvēšanas laikā, jo tās projekta koncepcijas autors ir jauns arhitekts no Berlīnes Hermans Egerts (Hermann Eggert); skat. Elsässer Journal, 24 juin 1875.

10 Žoržs Delašēzs (Georges Delahache) 1923. gadā raksta: “Vācieši palielinājuši Strasbūru, nevis rūpējoties par tās iedzīvotājiem, bet gan par administrācijas darbiniekiem, armijas virsniekiem un ierēdņiem, kuri pēc Vācijas uzvaras lielā skaitā iebrauca pilsētā, lai pārņemtu tās pārvaldīšanu.” Citēts no: Pottecher, Marie; Doucet, Hervé; Haegel, Olivier. La Neustadt de Strasbourg, op. cit., 2017, p. 150.

11 Ibid, p. 147.

12 Ibid, p. 198.

13 Loyer, François. Architecture et urbanisme à Strasbourg (1910–1930). Monuments historiques, 1990, n.°171, p. 47–51.

14 Pottecher, Marie; Doucet, Hervé ; Haegel, Olivier, op. cit., 2017, p. 226 –227.

15 Skat. Schwarz, Frank. Port de Strasbourg. In: Recht, Roland ; Richez, Jean-Claude (dir.). Dictionnaire culturel de Strasbourg, 1880-1930. Strasbourg: Presses universitaires de Strasbourg, 2017

16 Skat. Dominicus, Alexander. Die Inspektion der ungesunden Wohnungen in Strassburg i. Els. In Archiv für Sozialwissenschaft und Sozialpolitik, Band XXII, Heft 1, 1906, S. 126–142.

17 Skat. Maas, Annette. Stadtplanung und Öffentlichkeit in Straßburg (1870–1918/25): Vom Nationalbewusstsein zur regionalen Identität städtischer Interessengruppen. In: Cornelissen, Christoph; Fisch, Stefan; Maas, Annette. Grenzstadt Straßburg: Stadtplanung, kommunale Wohnungspolitik und Öffentlichkeit 1870–1914. St. Ingbert: Röhrig Universitätsverlag, 1997, S. 207–270.

18 Šāda cieņas izrādīšana pilsētas ainavai kļuva iespējama, pateicoties likumam par vietējās ainavas saglabāšanu (Gesetzt zum Schutz des Ortsbilds), kā arī jauniem būvniecības noteikumiem (Bauordnung). Abus ierosināja mēra vietnieks Heinrihs Emerihs (Heinrich Emerich), un tie tika pieņemti 1910. gadā.

19 Skat. Pottecher, Marie; Doucet, Hervé ; Haegel, Olivier, op. cit., 2017, p. 203.

Haut de page

Table des illustrations

Titre Reinas upes ostas aerouzņēmums
Crédits Foto Frédéric Harster, Inventaire général, Région Grand Est
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2492/img-1.jpg
Fichier image/jpeg, 68k
Titre Skats uz daļu no sociālo mājokļu kompleksa Štokfeldas rajonā (arhitekts Eduārs Šimpfs).
Légende Pats Šimpfs šim projektam devis nosaukumu “Howard”, kas norāda uz viņa interesi par angļu arhitektūras teoriju un pieredzi (publicēts žurnālā Der Städtebau, 1911, nr. 8, planche 22)
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2492/img-2.jpg
Fichier image/jpeg, 83k
Titre Ziemeļu kapsēta, kuru 1917. gadā sāk veidot Frics Beblo un vēlāk pabeidz viņa palīgs un sekotājs Pauls Dopfs (Paul Dopff)
Crédits Foto Frédéric Harster, Inventaire général, Région Grand Est
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2492/img-3.jpg
Fichier image/jpeg, 28k
Titre Skats uz slimnīcas promenādi. Arhitekti – brāļi Karls un Pauls Bonāci
Crédits Foto Frédéric Harster, Inventaire général, Région Grand Est
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2492/img-4.jpg
Fichier image/jpeg, 58k
Haut de page

Pour citer cet article

Référence papier

Marī Potešē, « Pilsētplānošana Strasbūrā 1890.–1914. gadā »La Revue de la BNU, 19 | 2019, 36-43.

Référence électronique

Marī Potešē, « Pilsētplānošana Strasbūrā 1890.–1914. gadā »La Revue de la BNU [En ligne], 19 | 2019, mis en ligne le 01 mai 2019, consulté le 17 mai 2021. URL : http://journals.openedition.org/rbnu/2492 ; DOI : https://doi.org/10.4000/rbnu.2492

Haut de page
Rechercher dans OpenEdition Search

Vous allez être redirigé vers OpenEdition Search