Navigation – Plan du site

AccueilNuméros19Le DossierUrbanisme et ArchitectureVai Strasbūrā ir jūgendstila arhi...

Le Dossier
Urbanisme et Architecture

Vai Strasbūrā ir jūgendstila arhitektūra ?

Ervē Dusē
Traduction de Dita Podskočija
p. 44-51
Cet article est une traduction de :
Existe-t-il une architecture art nouveau à Strasbourg ? [fr]

Texte intégral

  • 1 Grodecki, Louis. Architecture et décoration à Strasbourg vers 1900. In: Autour de 1900: travaux de (...)
  • 2 Visi pētījumi publicēti grāmatā Autour de 1900: travaux de l’Institut d’histoire de l’art, op. cit. (...)
  • 3 Grodecki, Louis. Avertissement. In: Autour de 1900: travaux de l’Institut d’histoire de l’art, op. (...)
  • 4 Hornstein-Rabinovitch, Shelley. Tendances d’architecture Art nouveau à Strasbourg: [doktora disertā (...)
  • 5 Strasbourg 1900. Naissance d’une capitale: [actes du colloque, Musée d'art moderne et contemporain (...)
  • 6 “Strasbūra, Eiropas laboratorija: 1880–1930”, Strasbūras Modernās un laikmetīgās mākslas muzejs (Mu (...)
  • 7 Izstādes “Strasbūras “jaunā pilsēta”: urbānā laboratorija” (“La Neustadt de Strasbourg, un laborato (...)

1Strasbūra parasti nav iezīmēta biežāk sastopamajā Eiropas jūgendstila kartē, kaut jūgendstila arhitektūras pastāvēšana šajā pilsētā atzīta jau sen. Senākie pētījumi par šo tēmu veikti 1968. gada maijā. Tolaik mākslas vēsturnieks Luijs Grodeckis (Louis Grodecki) iepazīstināja ar savu pirmo apskatu par Strasbūras arhitektūru laikā ap 1900. gadu1, bet viņa studenti nopublicēja monogrāfisku ēku pētījumu sēriju2. Citējot pašu Grodecki, tie bija “pirmā [..] oriģinālā, lokālā mērogā īstenotā pētījuma rezultāti par tēmu, kuru mākslas vēsture vienlaikus atklāja daudzviet”3. Šis pirmais pētījums pavēra ceļu daudziem citiem, daudz ambiciozākiem. 1981. gadā Šellijs Hornšteins-Rabinovičs (Shelley Hornstein-Rabinovitch) aizstāv doktora disertāciju par Strasbūras jūgendstila arhitektūru. Disertācijas vadītājs ir Albērs Šatlē (Albert Châtelet)4. Vēlāk, 1999. gadā, sarīkotais kolokvijs “Strasbūra 1900. gadā : galvaspilsētas piedzimšana” (“Strasbourg 1900, naissance d’une capitale”) no jauna pievērsās Strasbūras arhitektūrai 19. un 20. gadsimta mijā, izceļot tā laika arhitektūras estētisko izpausmju dažādību5. Vēl pavisam nesen īstenotā projekta “Strasbūra, Eiropas laboratorija” (“Strasbourg, laboratoire d’Europe”) ietvaros notikušās izstādes pasvītroja pilsētas kultūras dinamismu aneksijas periodā. Tajās tika pārstāvēts arī jūgendstils, galvenokārt kā dekoratīvās mākslas nozare6. Šī stila arhitektūra gan tika pieminēta tikai garāmejot7.

Arhitekta Ogista Briona privātmāja Strasbūrā, Sleidana ielā 22. 1904–1905

Arhitekta Ogista Briona privātmāja Strasbūrā, Sleidana ielā 22. 1904–1905

Foto Ervē Dusē

  • 8 Britu arhitektūras vēsturnieks Nikolauss Pevsners (Nikolaus Pevsner) 1960. gadā rakstīja, ka “jūgen (...)
  • 9 Loyer, François. Redécouverte et réévaluation de l’Art nouveau. In: Loyer, François (dir.). L’École (...)

2Lai noteiktu, vai Strasbūrā tik tiešām eksistē jūgendstila arhitektūra, vispirms būtu jānoskaidro, ko tieši ar šo terminu apzīmē. Ilgu laiku arhitektūras vēsturnieki strīdējās, lai noteiktu, vai jūgendstils būtu attiecināms uz 19. gadsimtu kā pēdējā eklektisma izpausme, jo tas nodevās formāliem jaunu dekoratīvu elementu meklējumiem8, vai, tieši otrādi, šī kustība būtu uzskatāma par pirmo mēģinājumu pārtraukt tradīcijas. Vēsturnieki parādīja, ka šīs kustības arhitekti, kas iekļāvās Violē le Dika (Viollet-le-Duc) atstātā mantojuma tradīcijās, savos darbos līdzās estētiskiem apsvērumiem pievērsa īpašu uzmanību saiknei starp ēkas funkciju, struktūru un dekoratīvajiem elementiem. Šie arhitekti sensitīvi uztvēra totālās jeb visaptverošās un sociālās mākslas koncepcijas, un viņus vienoja arī tas, ko Fransuā Luajē (François Loyer) sauc par apzinātu tiekšanos uz mūsdienīgumu (volonté de modernité)9, kas ļauj jūgendstilu kā revolucionāru kustību pieskaitīt pie 20. gadsimta fenomeniem.

Strasbūras arhitektūras vide un gadsimta beigu avangards

3Līdzās ievērojamajam arhitektam Eduāram Šimpfam (Édouard Schimpf), kurš ap 1900. gadu rada mēbeles jūgendstila garā, vēl tikai daži viņa Strasbūras kolēģi nododas dekoratīvās mākslas radīšanai. Tomēr totālās mākslas jēdziens ir jau pamanāms dažās 20. gadsimta sākumā celtajās ēkās. Ieejas un kāpņu telpas grezno dekoratīvi elementi, kas ir pilnīgā harmonijā ar arhitektonisko veidolu. To var teikt, piemēram, par Šicenbergera villu (villa Schutzenberger) : īrisi, kas rotā ieejas sienas, atgādina akmenī veidotos ēkas fasādes dekoratīvos ziedu motīvus.

Žils Bērningers un Gistavs Krafts. Šicenbergera villa. 1898–1900. Skats uz galveno fasādi

Žils Bērningers un Gistavs Krafts. Šicenbergera villa. 1898–1900. Skats uz galveno fasādi

Foto Claude Menninger, Inventaire général, Région Grand Est

  • 10 Skat. Spieser, Marc. Le décor privé dans la Neustadt. In: Pottecher, Marie; Doucet, Hervé; Haegel, (...)

4Daži arhitekti, kā, piemēram, Francs Litke (Franz Lütke) un Heinrihs Baks (Heinrich Backes) ēkā, kas atrodas Ģenerāļa Kastelno ielā 22 (22 rue du général de Castelnau), nezīmē visus šajā namā paredzētos dekoratīvos elementus, bet gan izmanto citu tā laika pazīstamāko Eiropas amata brāļu izveidotos dekorus. Kā nesen norādījis Marks Špīzers (Marc Spieser), Villeroy & Boch ēkas ieejas grīdas flīžu modeli ir skicējis Pēters Bērenss (Peter Behrens)10. Dažkārt kāpņu telpās atrodami arī skaistu vitrāžu piemēri, kuri gan diemžēl parasti nav parakstīti un kuru zīmējumi šķiet veidoti bez arhitektu līdzdalības. Tomēr jāatzīst, ka Strasbūrā īstenoto totālo mākslas darbu paraugi ir relatīvi reti un šeit tiek saglabāta uzticība vietējiem 19. gadsimta beigu buržuāzijas interjeru eklektiskajiem dekoratīvajiem elementiem, katru telpu dekorējot atbilstoši tās funkcijai.

Francs Litke un Heinrihs Baks. Ēka 22 rue du général de Castelnau. 1901–1903. Kāpņu telpas skats

Francs Litke un Heinrihs Baks. Ēka 22 rue du général de Castelnau. 1901–1903. Kāpņu telpas skats

Foto Frédéric Harster, Inventaire général, Région Grand Est

5Tāpat kā daudzi citi Eiropas amatbrāļi, arī daži Strasbūras arhitekti, kā, piemēram, aktīvākie vietējā avangarda pārstāvji Žils Bērningers (Jules Berninger) un Gistavs Krafts (Gustave Krafft), īpaši uzmanīgi attiecās pret tā laika sociālajiem jautājumiem. Paralēli darbam pie bagātu pilsoņu pasūtījumiem viņi veido arī vienkāršo iedzīvotāju dzīvokļu projektus, kuros rūpes par komfortu un higiēnu sasaucas ar starptautiskā mērogā notiekošajām debatēm par sociāli atbildīgu mākslu.

  • 11 Skat. Weber, Arnaud. Le Kunschthafe, creuset de la culture alsacienne. In: Strasbourg 1900. Naissan (...)
  • 12 Skat. Estrade, Aurélien. Le logement de l’architecte à Strasbourg entre 1870 et 1918, la carte de v (...)
  • 13 Divi arhitekti paši uzbūvēja sev privātmājas: Gistavs Krafts 6 rue Stoeber (1899–1900) un Ogists Br (...)

6Tas, kas izceļ Strasbūru starp citām pilsētām, kurās attīstījies jūgendstils, ir arhitektu relatīvi marginālā loma vietējās avangarda vides kontekstā. Pretēji tam, ko redzam 20. gadsimta visdinamiskākajos centros, šeit impulsu mākslinieciskajai atdzimšanai devis nevis arhitekts, bet gan mākslinieks dekorators : Elzasā tas ir Šarls Špindlers (Charles Spindler). No šī skatpunkta Strasbūru var salīdzināt ar Nansī, kur Emīla Galē (Émile Gallé) personība ilgu laiku bija atstājusi ēnā citus Lotringas jūgendstila aktīvistus. Vienīgi pretēji Nansī, kur vairāki arhitekti piedalās Provinces mākslas industriju alianses (Alliance provinciale des industries d’art) dibināšanā, Strasbūras arhitekti, šķiet, ir palikuši atstatus no aktīvākajiem vietējiem domubiedru lokiem – Senleonāras grupā nav neviena arhitekta. Gistavs Krafts laikam ir vienīgais, kurš piedalījies dažās apvienības Kunschthafe sanāksmēs11, lai gan atsevišķi arhitekti neapšaubāmi ir iesaistījušies jaunajā estētikā. Par to liecina tās pielietojums privātos nolūkos12. Daži, piemēram, Litke un Baks, kuri iekārto savu aģentūru Ģenerāļa Kastelno ielas 22. nama pirmajā stāvā, vēlējušies padarīt to par savu firmas zīmi. Citi savukārt izvēlas iekārtot savas dzīvesvietas pēc pašu projektiem būvētajās jūgendstila ēkās13. Tajās redzama estētiska daudzveidība, kas apvienota zem jūgendstila jēdziena, un brīvība, ko šī kustība paver individuālās gaumes izpausmei.

Strasbūras jūgendstila estētiskā daudzveidība

  • 14 To vidū bija Šarls Špindlers (Charles Spindler) un Gistavs Štoskofs (Gustave Stoskopf). Skat. Marti (...)
  • 15 Papildus diviem rakstiem, kas Šillingam un Grēbneram veltīti žurnālā Dekorative Kunst (1901), par v (...)

7Jūgendstilu Eiropā var raksturot kā intensīvu radošu apmaiņu starp māksliniekiem, ko veicina rīkotās izstādes un bagātīgi ilustrētie mākslai veltītie izdevumi, bet Strasbūras īpašā situācija 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kad pilsētu savā starpā dala Francija un Vācija, izskaidro šo abu valstu lielo ietekmi uz vietējiem ražojumiem. Nav šaubu, ka dažādu arhitektu specifiskā izglītība ļauj labāk izprast viņu noslieci par labu tam vai citam ražošanas centram. Kaut nav datu par to, kur ieguvuši izglītību no Vācijas nākušie arhitekti Litke un Bakss, mēs vismaz zinām, ka viņi apmetušies uz dzīvi Strasbūrā tikai 19. gadsimta 90. gados. Viņu darbi liecina par to, ka abi lieliski pārzinājuši aktualitātes Vācijas arhitektūrā – vai tā būtu Darmšate (tur 1901. gadā notika presē plaši atspoguļotā un arī daudzu Elzasas mākslinieku apmeklētā14 izstāde “Vācu mākslas dokuments” (“Ein Dokument deutscher Kunst”), kurā tika prezentētas Žozefa Marijas Olbriha (Joseph Maria Olbrich) projektētās ēkas), vai arī Drēzdene. Dažu ēku Selenika ielā 1 (1 rue Sellenick, 1902–1904) un Robertso alejā (allée de la Robertsau, 1902–1903) fasādes detaļas tik tieši atsaucas uz Rūdolfa Šilinga (Rudolph Schilling) un Jūliusa Grēbnera (Julius Gräbner) īstenotajiem projektiem Drēzdenē, ka tas nevarētu būt vienkāršas sagadīšanās auglis15.

8No otras puses, arhitekti Bērningers un Krafts, kuri bija skolojušies Parīzes Daiļo mākslu skolā, Žana Luī Paskāla (Jean-Louis Pascal) meistardarbnīcā, neapšaubāmi bija drīzāk raduši skatīties Francijas – Parīzes vai Nansī –, nevis Vācijas virzienā. Knopfa veikala (4145 rue des Grandes-Arcades, 1898–1899) dzelzī kalto durvju zīmējums ir acīmredzama atsauce uz Luija Bonjē (Louis Bonnier) darināto zīmējumu Samuela Binga veikala L’Art nouveau (rue de Provence, Parīzē) izkārtnei, savukārt Knopfa villas metālkalumi (10 rue Schiller, 1904–1905) atgādina Nansī arhitekta Emīla Andrē (Émile André) veidotos paraugus.

  • 16 Šī publikācija, kurai ir estampu krājuma formāts, atsaucas uz vismaz trijiem arhitektu projektiem: (...)
  • 17 [Anonyme]. Maison à loyer, Place Broglie à Strasbourg. Monographies de bâtiments modernes, s. d., n(...)
  • 18 [Anonyme]. Ferronnerie de style moderne. Motifs exécutés en France et à l’étranger, Parīze: Charles (...)

9Šī Bērningera un Krafta darbu radniecība franču mākslai izskaidro vietu, kas viņiem atvēlēta Francijas presē. Kolīdz izdevumā “Monographies de bâtiments modernes (“Monogrāfijas par modernisma ēkām”)16 parādās raksts, kas veltīts abu projektētajam namam Brogli laukuma stūrī (Blankenburga nams, place Broglie, 1899–1901), komentārs precizē, ka šie arhitekti ir “apguvuši savu mākslu Parīzē” un ēka ir viena no “visoriģinālākajām Strasbūrā, pilsētā, kur jūgendstils ir lielā cieņā”17. Kā tās interesantākā savdabība izcelti ēkas otrā plāna metālkalumu elementi. Tieši to arī uzsver krājums “Ferronnerie de style moderne” (“Modernisma metālkalumi”), kurā Brogli laukuma nama metālkalumu attēli publicēti līdzās beļģu un franču arhitektu darbiem, ko var uzskatīt par atzinības apliecinājumu Strasbūras arhitektu veikumam mūsdienīgas arhitektūras radīšanā18.

Žils Bēringers un Gistavs Krafts. Īres nams Brogli laukumā (Blankenburga nams). 1899–1901.

Žils Bēringers un Gistavs Krafts. Īres nams Brogli laukumā (Blankenburga nams). 1899–1901.

Ilustrācija publicēta žurnāla “Monographies de bâtiments modernes” 166. numurā (b. d.).

Foto : Francijas Nacionālā mākslas vēstures institūta (INHA) bibliotēkas kolekcija, Žaka Dusē fonds, Fol GT 55.

Vai aiz pievilcīgas fasādes slēpjas revolucionāra arhitektūra ?

  • 19 To vidū ir arhitektu Briona un Krafta projektēti nami, kā arī Bērningera un Krafta projektētā Šicen (...)

10Nav šaubu, ka 20. gadsimta sākumā Strasbūras arhitektūrā parādās jauni motīvi, bet vai tas ir pietiekami, lai kvalificētu šīs ēkas kā jūgendstilam piederīgas ? Dažām villām un atsevišķiem namiem19 piemīt kopīga iezīme – divos līmeņos izvietoti apjomi. Tie parasti ir saistīti ar kāpnēm, izņemot Krafta privātnama halli-galeriju, kas projektēta kā no kāpņu telpas neatkarīga vieta un sasaucas ar tā laika Eiropas modernās arhitektūras tendencēm. Tomēr, atšķirībā no dažiem Strasbūras piemēriem, kuros telpu plānojums vēl palicis visai tradicionāls, drosmīgākajos arhitektu veikumos Eiropā šīs telpas vairs nav vienkāršas ieejas halles, bet gan īstas reprezentācijas telpas, kurās izvēršas galvenās kāpnes. Daži risinājumi kā relatīvas arhitektoniskas modernitātes iezīmes – kā, piemēram, mobilās sienas Šicenbergera villā – ļauj pārveidot reprezentācijas telpas atbilstoši sociālajiem paradumiem, kas liecina par ēkas saimnieku bagātību.

  • 20 Doucet, Hervé; Heagel, Olivier. L’habitat. In: Doucet, Hervé; Pottecher, Marie; Haegel, Olivier (di (...)

11Īres namos bija jāplāno tādi dzīvokļi, kas apmierinātu pēc iespējas lielāku skaitu iemītnieku. Šī arhitektūras programma netiecās ieviest inovācijas, drīzāk aizstāvēja standartizētu plānojumu20. Par to liecina divas jau pieminētās ēkas, kuras Litke un Baks projektējuši Ģenerāļa Kastelno ielā 22 un Oberlēna ielā 15 (15 rue Oberlin, 1904–1905). Abu ēku fasāžu vispārējā kompozīcija ir līdzīga, taču atšķiras to dekoratīvais noformējums : uz viena nama fasādes redzami jūgendstila motīvi, bet uz otras – daudz klasiskāki ornamenti. Šī estētiskā dažādība neatspoguļo ne atšķirības abu ēku iekšējā plānojumā, ne arī to statusu sociālajā hierarhijā. Dzīvokļu plānojums abās ir līdzīgs, bet ērtāks risinājums, kurā iekļautas arī dienesta kāpnes, ir dzīvokļiem ēkā ar klasiskāko fasādi. Šī ēkas ārējā veidola suverenitāte attiecībā pret iekštelpu plānojumu un pat kopējo arhitektonisko programmu īpaši daiļrunīgi atklājas divu arhitektu – Riharda Kūdera (Richard Kuder) un Jozefa Millera (Joseph Müller) – divos galvenajos īstenotajos projektos : Milūzas tiesas ēkā un Strasbūras Svētku pilī (Palais des fêtes de Strasbourg). Kaut abas ēkas atbilst divām pilnīgi atšķirīgām arhitektūras programmām, to fasādes un vispārējie apjomi ir ļoti līdzīgi un neatspoguļo nekādas īpatnības programmu vai būvniecības aspektā. Abu arhitektu pārstāvētajai estētikai ir primāra nozīme attiecībā pret jebkādiem citiem apsvērumiem.

Rihards Kūders un Jozefs Millers. Strasbūras svētku pils. 1899–1903.

Rihards Kūders un Jozefs Millers. Strasbūras svētku pils. 1899–1903.

Foto Frédéric Harster, Inventaire général, Région Grand Est

  • 21 Hinzelin, Émile. L’autonomie de l’Alsace-Lorraine. Idées modernes, no 3, oct. 1909, cit. Le Pays lo (...)
  • 22 Lai izprastu Emīla Enzelēna kritiku, jāņem vērā tā laika politiskais konteksts. Kā Nansī iedzīvotāj (...)
  • 23 Loos, Adolf. Die Potemkin’sche Stadt. Ver sacrum, no 7, 1898, p. 15–17.

12Šī doma, atbilstoši kurai fasāde tiek zīmēta pati par sevi, neatkarīgi no izmantotajiem interjera un tehnisko konstrukciju risinājumiem, ir sīki izklāstīta Emīla Enzelēna (Émile Hinzelin) 1909. gadā publicētajā tekstā. Tajā par Mecu un Strasbūru rakstīts, ka tajās “uzceltas [..] modernisma stila ēkas, kas atspoguļo pedantiski sliktu gaumi un neprātīgu loģikas trūkumu. Te var redzēt mākslīgā akmens un pat mākslīgo ķieģeļu pilis ar kartona mulāžām līdzīgiem donžoniem, tornīšiem, nišām un šaujamlūkām21. Šis Nansī jūgendstila popularizētājs kritizē Elzasas-Lotringas reģionā būvētās jūgendstila ēkas, jo, viņaprāt, te var runāt vienīgi par pievienotu dekoru, darbu pie ārējā apvalka, kas apslēpj ēku konstruktīvo realitāti22. Hinzelēns nopeļ Strasbūras jūgendstilu to pašu iemeslu dēļ, par ko Ādolfs Loss (Adolf Loos) kritizēja dažas jūgendstila celtnes Vīnē23.

Jūgendstils kā urbāna estētika

  • 24 Statsmann, Karl. Zum älteren und neuzeitlichen Kunstschaffen im Elsass. Das Kunstgewerbe in Elsass (...)

13Laikposmā no 1895. līdz 1904. gadam, ko uzskata par jūgendstila uzplaukuma periodu, Strasbūrā dinamiski tika būvēta “jaunā pilsēta” – Neustadt. Tomēr jākonstatē, ka šajā laikā Strasbūrā uzbūvēto jauno ēku vidū ir maz tādu, kuras var saistīt ar jūgendstilu. Tātad gadsimtu mijā Strasbūru var uzskatīt drīzāk par īpaši dinamisku eklektiskas arhitektūras, nevis jūgendstila centru. Karls Štatsmans (Karl Stattsmann), Karlsrūē izglītojies arhitekts, 1903. un 1904. gadā žurnālā “Das Kunstgewerbe in Elsass Lothringen” (“Māksla un amatniecība Elzasā-Lotringā”) publicē divus rakstus, kuros izvērtē laikmetīgās arhitektūras bilanci Strasbūrā no pārstāvēto stilu viedokļa. Šajos rakstos viņš piemin no itāļu renesanses aizgūtos motīvus, kas tiek plaši izmantoti oficiālajā arhitektūrā, tā dēvētās vācu ietekmes, kas atspoguļojas, piemēram, Gistava Obertīra (Gustave Oberthür) projektētajā ēkā Kleine Metzig (4 rue de la Haute-Montée, 1900), franču baroka stilu, kurā, pēc autora domām, izpaužas daudzi Strasbūrā aktīvi strādājoši arhitekti, kā arī pārskatītu Elzasas tradīciju iespaidotu estētiku, kas saskatāma Kūdera un Millera projektētajās ēkās. Štatsmana skatījumā jūgendstils ir jauns stils, kas papildina vietējo arhitektu rīcībā esošo paņēmienu gammu. Viņam liekas, ka šo tendenci Strasbūrā īpaši pārstāv Bērningers un Krafts. Kā raksta Štatsmans, lielākā daļa viņu projektu ir absolūti moderni (moderni šī vārda vismūsdienīgākajā nozīmē)”, bet tūlīt pat viņš steidz precizēt, ka “viņi tikpat labi strādā arī Luija XIV, Luija XVI, itāļu renesanses vai mūsdienu arhitektūras stilā – atkarībā no nepieciešamības un pieprasījuma”24. Eklektisms tātad parādās kā Strasbūras arhitektu, tostarp pašu labāko, veikuma raksturojums.

  • 25 Ganier-Tanconville, Henry; Kieffer, Fritz; Laugel, Anselme. Autrefois-hier-aujourd’hui, trois étape (...)
  • 26 Statsmann, Karl. Zum älteren und neuzeitlichen Kunstschaffen im Elsass, op. cit., p. 86.

14Parīzē 1913. gadā iznāk kolektīvi veidots izdevums ar nosaukumu “Autrefois-hier-aujourd’hui, trois étapes de la vie de Strasbourg (“Senāk, vakar, šodien : trīs posmi Strasbūras dzīvē”). “Jaunā pilsēta” (Neustadt) tajā ir nesaudzīgi kritizēta. Tās plānošana raksturota kā nemainīga un garlaicīga”, tajā uzceltās valsts iestāžu ēkas tiek vērtētas gan kā “banālas”, gan arī “pretenciozas”, turpretī privātā apbūve kvalificēta kā “uzpūtīga muļķe bez grācijas, kura augstprātīgi lepojas ar aizlienētām drānām un turklāt vēl grib tās uzspiest arī citiem”25. Tomēr, lai kā to negribētu atzīt citēto rindu autors, jūgendstils bija jauns stils, kas, parādījies gadsimtu mijā, bagātināja Strasbūras arhitektu izteiksmes līdzekļu arsenālu un ļāva tiem ienest pilsētas sejā dzīvinošus akcentus, uz ko aicināja citi tā laika kritiķi. Tā, piemēram, Karls Štatsmans 1903. gadā nosoda Otrās Francijas impērijas laika Osmana arhitektūras tradīcijas, jo, viņaprāt, tām raksturīga nepārtraukta līdzīgu fasāžu rinda un vienmuļu dekoratīvu elementu pielietojums. Viņam žēl, ka tādējādi “pilsētas tēls paliek vienmuļš, tajā netiek ienests dzīvīgums un skaistums, kas atspoguļotu tās iedzīvotāju daudzveidību”26. Tomēr vismaz var atzīt, ka jaunie Strasbūras kvartāli, kas būvēti laikposmā no 1880. gada līdz Pirmajam pasaules karam, kontrastē ar šo vienveidību. Jūgendstils tajos izvēršas spilgtā veidā, paralēli citiem, nereti to pašu arhitektu pielietotajiem estētiskajiem paņēmieniem. Dzīvespriecīga visu stila līdzāspastāvēšana veicināja Strasbūras ielu identitātes veidošanos un piedalījās tāda ielu estētiskā tēla radīšanā, kas izslēdz vienmuļību un veicina dažādību. Arhitekti, kas iesaistījās jaunās Strasbūras būvniecībā, pateicoties tam, ka meistarīgi pārvaldīja dažādus vēsturiskos un modernos stilus, bija izcili eklektisma virtuozi.

Haut de page

Notes

1 Grodecki, Louis. Architecture et décoration à Strasbourg vers 1900. In: Autour de 1900: travaux de l’Institut d’histoire de l’art. Extrait du Bulletin de la Faculté des lettres de Strasbourg. mai–juin1968, p. 747.–755.

2 Visi pētījumi publicēti grāmatā Autour de 1900: travaux de l’Institut d’histoire de l’art, op. cit.: Baginski, Michèle. Le Palais des fêtes, p. 757–759; Lauffenburger, Andrée. Immeuble 22 rue du Général-de-Castelnau, p. 760–763; Watrinet, Michelle. Immeuble 56 allée de la Robertsau, p. 763–767; Sturm, Fabienne. Maison 22 rue Sleidan, p. 767–769; Beyer, Dominique. Boutique. 39 boulevard de Nancy, p. 770.

3 Grodecki, Louis. Avertissement. In: Autour de 1900: travaux de l’Institut d’histoire de l’art, op. cit., p. 1.

4 Hornstein-Rabinovitch, Shelley. Tendances d’architecture Art nouveau à Strasbourg: [doktora disertācija Albēra Šatlē (Albert Châtelet) vadībā]. Strasbourg: Université des Sciences humaines de Strasbourg, 1981.

5 Strasbourg 1900. Naissance d’une capitale: [actes du colloque, Musée d'art moderne et contemporain de Strasbourg, 1–4 déc. 1999]. Sous la dir. de Bernadette Schnitzler. Strasbourg: Musées de Strasbourg; Paris: Somogy, 2000.

6 “Strasbūra, Eiropas laboratorija: 1880–1930”, Strasbūras Modernās un laikmetīgās mākslas muzejs (Musée d’art moderne et contemporain de Strasbourg), 2017. gada 23. septembris – 2018. gada 25. februāris.

7 Izstādes “Strasbūras “jaunā pilsēta”: urbānā laboratorija” (“La Neustadt de Strasbourg, un laboratoire urbain”, Strasbūras Sv. Pāvila baznīca, 2017. gada 29. septembris – 10. decembris), kuru man bija tas gods īstenot kopā ar Marī Potešē (Marie Pottecher) un Olivjē Hēgelu (Olivier Haegel), mērķis bija atspoguļot pilsētas izaugsmi aneksijas periodā, nevis vēlākā laika arhitektūras strāvojumus. Tajā bez detalizēta izvērsuma bija iekļauti arī daži jūgendstila arhitektūras piemēri.

8 Britu arhitektūras vēsturnieks Nikolauss Pevsners (Nikolaus Pevsner) 1960. gadā rakstīja, ka “jūgendstils – tas visupirms ir dekora un īpaši virsmas dekora jautājums”. Skat. : Pevsner, Nikolaus. L’architecture et les arts appliqués. In: Cassou, Jean (dir.). Les sources du XXe siècle. Les arts en Europe de 1884 à 1914. Paris: Musée d’art moderne, 1960, p. LI.

9 Loyer, François. Redécouverte et réévaluation de l’Art nouveau. In: Loyer, François (dir.). L’École de Nancy et les arts décoratifs en Europe. Meca: Éditions Serpenoise, 2000, p. 12.

10 Skat. Spieser, Marc. Le décor privé dans la Neustadt. In: Pottecher, Marie; Doucet, Hervé; Haegel, Olivier (dir.). La Neustadt de Strasbourg, un laboratoire urbain. Lyon: Lieux Dits Éditions, 2017, p. 295.

11 Skat. Weber, Arnaud. Le Kunschthafe, creuset de la culture alsacienne. In: Strasbourg 1900. Naissance d’une capitale, op. cit., p. 136–141. Krafts noteikti bija iesaistījies šajā apvienībā, jo viņš bija arī gleznotājs.

12 Skat. Estrade, Aurélien. Le logement de l’architecte à Strasbourg entre 1870 et 1918, la carte de visite de l’artiste. Entre modernité et tradition, entre espace privé et espace d’exposition: [maģistrantūras 2. studiju gada kursadarbs Ervē Dusē vadībā]. Strasbourg: Université de Strasbourg, 2016.

13 Divi arhitekti paši uzbūvēja sev privātmājas: Gistavs Krafts 6 rue Stoeber (1899–1900) un Ogists Brions (Auguste Brion) 22 rue Sleidan (1904–1905). Citi iekārtojās dzīvokļos īres namos, kurus bija projektējuši citiem. Samuels Landšūts (Samuel Landshut) dzīvoja dzīvoklī, kas atradās 14 rue du général Gouraud (1902–1903), Valdemārs Osterlofs (Waldemar Osterloff) – 7 rue Edouard Teutsch (1902–1903), Aloīzs Valters (Aloys Walter) – 55 route du Polygone (1902–1903), bet Francs Litke (Franz Lütke) apmetās namā 1 rue Sellenick (1902–1904), kuru bija projektējis kopā ar savu partneri Heinrihu Baku (Heinrich Backes).

14 To vidū bija Šarls Špindlers (Charles Spindler) un Gistavs Štoskofs (Gustave Stoskopf). Skat. Martin, Étienne. Charles Spindler et le cercle de Saint-Léonard, régionalisme et modernité. In: Strasbourg 1900. Naissance d’une capitale, op. cit., p. 92–97.

15 Papildus diviem rakstiem, kas Šillingam un Grēbneram veltīti žurnālā Dekorative Kunst (1901), par viņiem lasāms arī publikācijās žurnālā Architectural Review (1900). Tajā pašā numura publicēti Bērningera un Krafta projektētās Šicenbergera villas attēli. Tas noteikti veicināja Strasbūras arhitektu aprindu pievēršanos savu Drēzdenes kolēģu arhitektu veikumam (skat. Academy architecture and architectural review, 1900, vol. 18, p. 134–136.)

16 Šī publikācija, kurai ir estampu krājuma formāts, atsaucas uz vismaz trijiem arhitektu projektiem: Knopfa veikalu, Šicenbergera villu un Krafta privātmāju.

17 [Anonyme]. Maison à loyer, Place Broglie à Strasbourg. Monographies de bâtiments modernes, s. d., no166, p. 146.

18 [Anonyme]. Ferronnerie de style moderne. Motifs exécutés en France et à l’étranger, Parīze: Charles Schmid, s. d. [c1903]. XIX estamps izdevumā attēlo Brogli laukuma nama, bet XX estamps – Šicenbergera villas metālkalumus.

19 To vidū ir arhitektu Briona un Krafta projektēti nami, kā arī Bērningera un Krafta projektētā Šicenbergera villa.

20 Doucet, Hervé; Heagel, Olivier. L’habitat. In: Doucet, Hervé; Pottecher, Marie; Haegel, Olivier (dir.). La Neustadt de Strasbourg, un laboratoire urbain, op. cit., p. 249–266.

21 Hinzelin, Émile. L’autonomie de l’Alsace-Lorraine. Idées modernes, no 3, oct. 1909, cit. Le Pays lorrain, févr. 1910, p. 124.

22 Lai izprastu Emīla Enzelēna kritiku, jāņem vērā tā laika politiskais konteksts. Kā Nansī iedzīvotājs viņš nevarēja apbrīnot Mecas vai Strasbūras arhitektūru, jo šīs divas pilsētas 1870. gada kara rezultātā Francijai tika atņemtas un visu aneksijas periodu Nansī, kur bija apmetusies liela daļa pārvieto personu, apliecināja sevi kā Francijas austrumu bastionu cīņā pret vācu ienaidnieku.

23 Loos, Adolf. Die Potemkin’sche Stadt. Ver sacrum, no 7, 1898, p. 15–17.

24 Statsmann, Karl. Zum älteren und neuzeitlichen Kunstschaffen im Elsass. Das Kunstgewerbe in Elsass Lothringen, 1ère année, juillet 1903 – juin 1904, p. 116.

25 Ganier-Tanconville, Henry; Kieffer, Fritz; Laugel, Anselme. Autrefois-hier-aujourd’hui, trois étapes de la vie de Strasbourg. Paris: Octave Beauchamp, 1913, p. 89. Vērts pieminēt, ka Šarla Špindlera draugs Anselms Ložels (Anselme Laugel) ap 1900. gadu bija darbīgs Elzasas mākslinieciskās atjaunotnes aktīvists.

26 Statsmann, Karl. Zum älteren und neuzeitlichen Kunstschaffen im Elsass, op. cit., p. 86.

Haut de page

Table des illustrations

Titre Arhitekta Ogista Briona privātmāja Strasbūrā, Sleidana ielā 22. 1904–1905
Crédits Foto Ervē Dusē
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2507/img-1.jpg
Fichier image/jpeg, 85k
Titre Žils Bērningers un Gistavs Krafts. Šicenbergera villa. 1898–1900. Skats uz galveno fasādi
Crédits Foto Claude Menninger, Inventaire général, Région Grand Est
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2507/img-2.jpg
Fichier image/jpeg, 37k
Titre Francs Litke un Heinrihs Baks. Ēka 22 rue du général de Castelnau. 1901–1903. Kāpņu telpas skats
Crédits Foto Frédéric Harster, Inventaire général, Région Grand Est
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2507/img-3.jpg
Fichier image/jpeg, 31k
Titre Žils Bēringers un Gistavs Krafts. Īres nams Brogli laukumā (Blankenburga nams). 1899–1901.
Légende Ilustrācija publicēta žurnāla “Monographies de bâtiments modernes” 166. numurā (b. d.).
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2507/img-4.jpg
Fichier image/jpeg, 76k
Titre Rihards Kūders un Jozefs Millers. Strasbūras svētku pils. 1899–1903.
Crédits Foto Frédéric Harster, Inventaire général, Région Grand Est
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2507/img-5.jpg
Fichier image/jpeg, 30k
Haut de page

Pour citer cet article

Référence papier

Ervē Dusē, « Vai Strasbūrā ir jūgendstila arhitektūra ? »La Revue de la BNU, 19 | 2019, 44-51.

Référence électronique

Ervē Dusē, « Vai Strasbūrā ir jūgendstila arhitektūra ? »La Revue de la BNU [En ligne], 19 | 2019, mis en ligne le 01 mai 2019, consulté le 07 mai 2021. URL : http://journals.openedition.org/rbnu/2507 ; DOI : https://doi.org/10.4000/rbnu.2507

Haut de page
Rechercher dans OpenEdition Search

Vous allez être redirigé vers OpenEdition Search