Navigation – Plan du site

AccueilNuméros19Le DossierLes institutions de formationRadot un mācot jūgendstilu: Stras...

Le Dossier
Les institutions de formation

Radot un mācot jūgendstilu: Strasbūras Dekoratīvo mākslu skola Eiropas mākslas virziena centrā

Davids Kaskaro
Traduction de Astra Skrabāne
p. 60-67
Cet article est une traduction de :
Inventer et enseigner l’Art nouveau : l’École des arts décoratifs de Strasbourg au cœur d’un courant européen [fr]

Texte intégral

1Jūgendstila saturs nebija tikai vītnes, ornamenti un ziediem līdzīgas sievietes; tas iemiesoja plašu domas kustību ar mērķi īstenot mākslas, zinātnes un ražošanas sintēzi. Dzimis Eiropā un ASV, tas mākslu tiecās padarīt vispārlietojamu, lai ar tās palīdzību atjaunotu dzīvesvidi un uzlabotu rūpnieciski gatavoto produktu kvalitāti, sākot no ķemmes līdz ēkas dizainam. Uzplaukusi no nepieciešamības atsvabināt mākslu no akadēmisma un historicisma atkārtojumiem, šī kustība nostājas moderno estētisko revolūciju avangardā.

2Strasbūras Dekoratīvo mākslu skola (L'École des arts décoratifs de Strasbourg), kas barojās no šīm idejām, skaidri iekļaujas kopējā virzībā, piedāvājot jaunu mākslas pasniegšanas metodi dinamiskā Eiropas kontekstā.

Mēbeļu darbnīcas skats. Strasbūras Dekoratīvo mākslu skolas arhīvs. Ap 1900

Mēbeļu darbnīcas skats. Strasbūras Dekoratīvo mākslu skolas arhīvs. Ap 1900

Hear

Lietišķās mākslas mācīšanas reforma

3Pasludinot to, ka mākslai jābalstās uz jauniem pamatiem, kā arī uzsverot mākslas amatniecības lomu ekonomiskajā attīstībā, jūgendstils visur aizsāk mākslas izglītības reformu – gan pamatizglītības līmenī, gan profesionālajā apmācībā un daiļo mākslu augstskolās un akadēmijās. Ekonomiskās konkurences kontekstā, ko rada mākslas un rūpniecības izstādes Anglijā, Francijā un Vācijā, zīmēšanas apmācība kļūst par politisku mērķi.

4Pirmā iniciatīvu uzņemas Anglija, 1852. gadā nodibinot Dienvidkensingtonas Mākslas un rūpniecības muzeju, kas 1857. gadā arī iesaistās zīmēšanas skolotāju izglītošanā. Šo muzeja un skolas kombināciju pārņem Austrijā, kur 1863. gadā nodibina Ķeizarisko un karalisko mākslas un rūpniecības muzeju un skolu, kas tam tiek pievienota 1867. gadā. 1868. gadā Bavārijas nacionālais muzejs Minhenē daļēji tiek transformēts par mācību muzeju, lai izveidotu mākslas un industrijas darbnīcas, kur apgūt zīmēšanu un mulāžu.

Skolas keramikas darbnīca. Reprodukcija no žurnāla “Das Kunstgewerbe in Elsass-Lothringen”. 1900–1906

Skolas keramikas darbnīca. Reprodukcija no žurnāla “Das Kunstgewerbe in Elsass-Lothringen”. 1900–1906

Hear

  • 1 Skat. arī: Siffer, Florian; Seder, Anton. Concepteur de modèles. In: Fantaisies et ornements: planc (...)

5Vēl jāpaiet kādiem 20 gadiem, lai šie trīs modeļi attīstītos un uzplauktu skolās, kas uzdrošinās saistīt praktisku apmācību ar mākslas kultūru. Laikā no 1890. līdz 1905. gadam rodas skolas, kas aicina atmest akadēmismu un stilu kopēšanu. Jāatzīst, ka šajā īsajā laikposmā vadošo lomu Eiropā šai jomā ieņem Strasbūra. Lielākie nopelni te ir Augustam Šrikeram (August Schricker), kurš 1888. gadā piedāvā pievienot skolu 1887. gadā atvērtajam industriālās mākslas muzejam. Šī nodoma īstenošanu viņš uztic Minhenes arhitektam un interjeristam Antonam Zēderam, kurš jau uzkrājis pasniedzēja pieredzi, no 1872. līdz 1882. gadam strādājot Konstancā, Minhenē un Vintertūrā. Zēders ir devis lielu ieguldījumu industriālās mākslas virzīšanā Bavārijas “Kunstgewerbverein” (lietišķās mākslas apvienība) un veido dekorāciju paraugu albumus1, lai veicinātu dekoratīvās mākslas attīstību darbnīcās un skolās.

  • 2 1888. gada 6. decembra vēstule.
  • 3 Kunstgewerbe reizēm tulko kā “industriālās mākslas” vai “ražošanai piesaistītās mākslas”, reizēm kā (...)
  • 4 Vereinigte Werkstätten für Kunst im Handwerk 1897. gadā Minhenē, Dresdener Werkstätten für Handwerk (...)
  • 5 Skat.: Kaplan, Wendy. The Arts & Crafts Movement in Europe and America: Design for the Modern World (...)

6Tajā pašā 1888. gadā Čārlzs Roberts Ešbijs (Charles Robert Ashbee) Londonā nodibina Guild & School of Handicraft, apmācības centrā izvirzot galdniecības, metālapstrādes un dekoratīvās glezniecības darbnīcas. Skotijā Glāzgovas Mākslas skolas direktors Frānsiss Ņūberijs (Francis Newbery) amatnieku interesēs 1892. gadā dibina Tehniskās mākslas studijas (Technical Art Studios), bet 1894. gadā – darbnīcas amatnieku izglītībai. 1888. gadā uzaicināts kļūt par jaunās Strasbūras skolas direktoru, Zēders kādā vēstulē deklarē, ka “lietišķās mākslas skolai jābūt vairāk darbnīcai nekā skolai”2. 1892. gadā viņš sava pedagoģiskā projekta centrā iekļauj metālapstrādes, rotaslietu, mēbeļu un keramikas darbnīcas un mākslas amatnieku skolu pārdēvē par “Kunstgewerbeschule”, lietišķās mākslas skolu3. Laikā no 1897. līdz 1903. gadam amatnieku darbnīcas – secesijas4 mākslinieki paralēli dibina Minhenē, Drēzdenē un Vīnē, kā arī Viduseiropā. Minhenē Vilhelms fon Dēbšics (Wilhelm von Debschitz) kopā ar mākslinieku Hermanu Obristu (Hermann Obrist) iztēlojas paraugskolu, kas centrējas uz kokapstrādes, metālapstrādes, tekstila un keramikas darbnīcām, ļaujot lietišķajām mākslām izrauties “no to atkarības no ornamentālā zīmējuma kā sākotnējā uzstādījuma”.5 Dēbšica skola līdz ar beļģu arhitekta Henrija van de Veldes Veimārā attīstīto mākslu skolu uzskatāma par slavenās Bauhaus skolas priekšteci.

Skola, kas piesaista visas Eiropas uzmanību

  • 6 Budapešta, Prāga, Minhene, Cīrihe, Ženēva, Strasbūra, Brisele, Ģente, Ljēža, Amsterdama un Hārlema.
  • 7 Le Corbusier. Étude sur le mouvement d’art décoratif en Allemagne. New York: Da Capo Press, 1968.

7Īsā laikposmā no 1897. līdz 1904. gadam Strasbūras Dekoratīvo mākslu skolu apmeklēs desmitiem lietišķās mākslas personību no visas Eiropas. Līdzās arhitektiem, rotkaļiem, tēlniekiem un gleznotājiem – arī izglītības inspektori un padomnieki, bet, protams, vislielākajā skaitā – mākslas akadēmiju, industriālās mākslas un amatniecības skolu pasniedzēji (35) un direktori (24). Viņi lielākoties nāk no visas Vācijas (Minhenes, Berlīnes, Drēzdenes, Ķelnes, Hannoveres utt.), taču ierodas arī no Austroungārijas impērijas (Vīnes, Prāgas, Budapeštas), Šveices (Lozannas, Bāzeles), Francijas (Nansī), Krievijas (Pēterburgas) un Holandes (Hārlemas). 1897. gadā Vīnes Mākslas un rūpniecības muzeja jaunā direktora Artūra fon Skalas (Arthur von Scala) un 1901. gadā – Vīnes Lietišķās mākslas skolas direktora un viena no Vīnes secesijas dibinātājiem Feliciāna Mirbaha (Felician Myrbach) ierašanās atklāj lielo nozīmi, ko Strasbūras skola iemantojusi Viduseiropā. Laikmets ir bagāts ar pieredzes apmaiņas braucieniem, kuru mērķis ir atrast labāko paraugu izglītībā, lai dinamiskāk attīstītu industriālās mākslas. Mākslas vēsturnieks Mariuss Vašons (Marius Vachon) 1885. gadā ar Francijas valsts atbalstu izbraukā Vāciju, Austroungāriju, Itāliju un Krieviju un turpmākajos gados – Beļģiju, Holandi un Skandināviju. Piecpadsmit gadus vēlāk Nansī skolas pārstāvji seko viņa pēdās no Vīnes līdz Hāgai, apmeklējot kādas piecpadsmit mācību iestādes, tostarp Strasbūru.6 Visbeidzot 1911. gadā Šveices arhitekts Šarls Eduārs Žannerē (Charles-Edouard Jeanneret) dodas komandējumā no savas skolas Lašodefonā, lai vērotu “visu to, kas interesē profesionālo izglītību, mākslas amatu organizēšanu un mākslas izstrādājumu radīšanu, ražošanu un pārdošanu”.7 Viņš izklāsta pārmaiņas, kas mākslas izglītībā ieviestas septiņās skolās, tostarp Minhenē, Veimārā, Drēzdenē un Hannoverē. Taču nemin Strasbūru. Un tomēr – pēdējā 1910. gadā piedalās Berlīnes salonā “Ton-Kalk-Cement” ar keramikas nodaļas izstrādājumiem, ko augstu novērtē Lekorbizjē (Le Corbusier).

Strasbūras Dekoratīvo mākslu skolas apmeklētāju ģeogrāfiskā piederība laikā no 1900. līdz 1906. gadam.

Strasbūras Dekoratīvo mākslu skolas apmeklētāju ģeogrāfiskā piederība laikā no 1900. līdz 1906. gadam.

Infografika: HEAR

Īsti ekonomiski mērķi

  • 8 Vēstule Bakas mēram 1890. gada 24. aprīlī.

8Augusta Šrikera garā radītās Strasbūras skolas mērķis bija veicināt mākslas amatniecības ekonomisko attīstību Elzasā un Lotringā, tās uzdevums bija “sniegt projektus lietišķās mākslas uzņēmumiem pilsētā un reģionā, lai tie spētu konkurēt ar saviem sāncenšiem kaimiņu pilsētās”.8 Tāpēc no 1892. līdz 1912. gadam skolas uzraudzības padomē līdzās deputātiem un ierēdņiem ir arī profesionālās pasaules pārstāvji: arhitekti (Salomons), reģiona amatnieki (stikla mākslinieks Ots, mēbeļu meistars Šulcs, galdnieks Erhards-Frīze, pulksteņmeistars Holls, apmetējs Folcs, interjerists Špindlers) un ražotāji (Brauns, Kutirjē, Žijo). 1895. gadā direktors uzsāk skolas darbu izrādīšanu Strasbūras Rūpniecības un amatniecības izstādē un vēlāk visā Elzasas-Lotringas “reihslandē” no Sargeminas līdz Minsterei un no Altkirhes līdz Visambūrai. Starp citu, skolas audzēkņu darbus pārdod apmeklētājiem. Skola atsaucas arī uz restaurācijas un metālizstrādājumu pasūtījumiem, kā arī izgatavo trofejas privātajām biedrībām un sabiedriskajām institūcijām. 1906. gadā iespēja piedalīties trešajā vācu mākslas un amatu izstādē Drēzdenē līdzekļu trūkuma dēļ paliek neizmantota, bet tā būtu ļāvusi samēroties ar citām valsts skolām. Daudzi pasniedzēji iesaistās profesionālā darbā arī ārpus skolas, piemēram, Ogists Kamisārs (Auguste Cammissar) vitrāžu jomā un Augusts Herborts (August Herborth) keramikā, un 1905. gadā citi – kā Georgs Daubners (Georg Daubner) un Filips Oberlē (Philipp Oberlé) – piedalās Elzasas Mākslas nama dibināšanā. Antona Zēdera izteiktā interese par Strasbūras komersantu skatlogiem labi parāda izglītības ekonomisko ievirzi. Vairāki skolas žurnāla raksti, kas veltīti tehnoloģiju attīstībai (galvanoplastika, sgrafito tehnika, izšūšanas mašīnas un lielapjoma krāsošana) apliecina viņa interesi par to komerciālu pielietojumu. Tas pats žurnāls publicē Berlīnes un Diseldorfas uzņēmumu informāciju par konkursiem reklāmas tēlu veidošanā. Gan sūtot pasniedzējus un viņu mācekļus uz lielajiem mākslas un rūpniecības gadatirgiem, gan arī iesaistoties mākslas un interjera žurnālu dinamiskajā attīstībā, Strasbūras skola ir pilnībā iekļāvusies jūgendstila iedvesmotajā Eiropas domu apmaiņas un ietekmju tīklā. Tā gleznotājs dekorators Georgs Hakers 1893. gadā tiek aizsūtīts uz pasaules izstādi Čikāgā, vairāki mācībspēki (Holcingers (Holtzinger), Raps (Rapp), Šēfers (Schäfer)) dodas uz 1900. gada pasaules izstādi Parīzē, vēl citi (Raps, Rūdolfs (Rudolf)) 1901. gadā – uz Londonu, lai tur apmeklētu Dienvidkensingtonas muzeju.

Skolas rotkaļu darbnīca. Reprodukcija no žurnāla “Das Kunstgewerbe in Elsass-Lothringen”. 1900–1906

Skolas rotkaļu darbnīca. Reprodukcija no žurnāla “Das Kunstgewerbe in Elsass-Lothringen”. 1900–1906

Hear

Žurnālu Eiropa

  • 9 Leniaud, Jean-Michel. L’Art nouveau. Paris: Citadelles et Mazenod, 2009, p. 13.

9Strasbūras Dekoratīvās mākslas muzejs un skola jau kopš to dibināšanas abonē starptautiskus mākslas un interjera žurnālus, kas izplata jaunās tendences. Zināmo periodisko izdevumu saraksti skaidri parāda, ka Elzasas māksliniekiem, amatniekiem un mākslas studentiem ir pieejams šis “ievērojamais attēlu, formu un krāsu repertuārs”.9 Vispirms atzīmējams ietekmīgais angļu žurnāls “The Studio”, kas radīts 1894. gadā, kā arī Vīnes Lietišķās mākslas muzeja žurnāls Kunst und Kunsthandwerk” un franču žurnāls “Revue des arts décoratifs”. Muzejs jau no saviem pirmsākumiem saņem arī visā Eiropā pazīstamos žurnālus “Jugend”, Simplicissimus”, Pan” un “Ver Sacrum”. Skola abonē arī slaveno “Innen-Dekoration”, ko 1890. gadā Darmštatē izveidojis izdevējs Aleksandrs Kohs (Alexander Koch), kurš bija cieši saistīts ar vācu secesiju.

10Arī Elzasa iesaistās šajā mutuļošanā: Šarls Špindlers 1898. gadā izveido neatkarīgo “Revue alsacienne illustrée”, kuram jau 1900. gadā seko oficiālākais “Kunstgewerbe in Elsass-Lothringen”, ko vada Antons Zēders un universitātes mākslas vēstures profesors Frīdrihs Leitšū (Friedrich Leitschuh). Kamēr pirmais izmanto māksliniecisko vadību Elzasas divējādās kultūras interesēs, otrais veido pētniecības un propagandas rīku par labu dekoratīvajai mākslai jaunajā “reihslandē”.

11Sižeti, kas sešu gadu laikā publicēti skolas žurnālā, ilustrē problemātiku, ko sev līdzi nes jūgendstila kustība: nepieciešamību atjaunot dekoratīvās mākslas un to pasniegšanas metodes; nozīmi, kāda līdz ar tehnoloģiju attīstību tiek piešķirta roku darbam; reģionālo kultūru izcelšanu starptautiskās ekonomiskās sacensības kontekstā. Žurnāls paver iespēju virzīt direktora pedagoģisko doktrīnu, kas balstās uz dabu kā universālu avotu un turpinās mākslinieciskajā radīšanā. Daudzi raksti slavē Strasbūras “moderno” skolu un tās “jauno orientāciju”, bet komentē arī nepieciešamību pēc zīmēšanas apmācības pamatskolā un specifisku izglītības metožu attīstību.

Skolas mēbeļu darbnīca. Reprodukcija no “Das Kunstgewerbe in Elsass-Lothringen”. 1900–1906

Skolas mēbeļu darbnīca. Reprodukcija no “Das Kunstgewerbe in Elsass-Lothringen”. 1900–1906

Hear

12Turpinot mākslinieka Šarla Špindlera darbu, kurš intresējās par tradicionālajiem elzasiešu apģērbiem, skolas žurnāls publicē arī ievērojamu skaitu rakstu, kas veltīti elzasiešu kultūras mantojumam gravīras, tēlniecības un arhitektūras jomās 15. un 16. gadsimtā. Ievērojamu vietu vēsturiskajās atsaucēs ieņem renesanse, kas tiek uzlūkota kā lietišķās mākslas un dekoratīvās mākslas zelta laikmets. Dokumentēta arī elzasiešu tautas māksla keramikas, stikla apgleznošanas un metālapstrādes jomās. Emīla Galē (Émile Gallé), Renē Lalika (René Lalique), Ežēna Grasē (Eugène Grasset), Henrija van der Veldes (Henry van de Velde), Pētera Bērensa (Peter Behrens) un Riharda Rīmeršmida (Richard Riemerschmid) vārdi un darbi vijas cauri žurnāliem gluži tāpat kā pārskatos par gadatirgiem, izstādēm un publikācijām atsauces uz Glāsgovu, Vīni un Minheni. Tomēr redaktori allaž ir atturīgi, runājot par “secesijām”, ko uzskata par modes un angļu ietekmes noteiktiem virzieniem. Piecpadsmit gadi, kas šķir Antona Zēdera (dzimis 1850. gadā, Bavārijas galma mākslinieks interjerists) paaudzi no Bērensa, Augusta Endela (August Endell), Hermana Obrista (Hermann Obrist) vai Oto Pankoka (Otto Pankok) paaudzes, ir iezīmējuši divus atšķirīgus dekoratīvās mākslas atjaunotnes virzienus. Zēderam un Leitšū radīt modernu dekoratīvās mākslas skolu nozīmē cieņu pret seno formu vēsturi.

Strasbūras jūgendstils

  • 10 Seder, Anton. Mars 1899. In: Kunstgewerbliches Skizzenbuch für Metall-Glas-Industrie und Keramik. S (...)

13Būdams pārliecināts, ka “dekoratīvajai mākslai sācies jauns laikmets”, Antons Zēders balstās uz dabu kā tādu iedvesmas avotu, kas stāv pāri stiliem un gadsimtiem. Ierakstot savu darbu Tomasa Džonsa (Thomas Jones), Gotfrīda Zempera (Gottfried Semper) un Ežēna Violē le Dika (Eugène Emmanuel Viollet-le-Duc) līnijā, viņš apgalvo, ka “nekas patiesi jauns vairs nevar tikt radīts”.10 Ja viņa sacītais un paveiktais liek viņu drīzāk saistīt ar tā saukto florālo jūgendstilu, kurā viņš apliecina izteiktu kolorista talantu, tad estampu analīze atklāj eklektiskus iedvesmas avotus: antīkā pasaule, Ēgipte, Japāna, viduslaiki. Zēdera darbus rosinājusi arī auglīga iztēle, kurā savu vietu ieņem mistiska jūras dzīļu pasaule un tālas planētas, ko apdzīvo aizvēstures vai zooloģijas iedvesmotas fantastiskas būtnes. Viegli pamanīt viņa estampu ietekmi uz skolas audzēkņu darbiem dekoratīvās glezniecības jomā (Gadomskis (Gadomski)) un rotkaļu zīmējumos (Čunke (Tschunke)).

14Bet tas, kas pārsteidz vairāk par šo mimētismu, ir skolā radīto darbu augstā kvalitāte laikā no 1895. līdz 1915. gadam, un to labi parāda arī žurnāls. Antona Zēdera pedagoģiskais projekts iekļausies tieši šajā sadarbībā starp māksliniekiem un amatniekiem, starp zīmējumu un ražošanu. Četras skolā izveidotās darbnīcas tiek uzticētas profesionāļiem, kas ieradušies no visas Vācijas. Viņiem ir sava darba vieta skolā, kas ļauj izpildīt pasūtījumus un piesaistīt tiem skolniekus. Pēdējie tiek iedrošināti, organizējot “darbu konkursus”, par ko atlīdzībā saņem no 5 līdz 30 marku lielas stipendijas.

15Kā pirmo mēbeļu galdnieks Karls Raps (Karl Rapp), kuru pieņem darbā 1892. gadā, iekārto galdniecības darbnīcu, kas ienes jaunas idejas mācekļu un studentu apmācībā. Pēdējo darbus drīz rosinās 1895. gadā atbraukušā Rūdolfa Trunka (Rudolf Trunk) tehniskās zīmēšanas kursi. Darbnīcā tapušajos darbos, sekojot jūgendstila tendencei, ienāk liektas līnijas un augu un ziedu ornamenti, kas angļu, beļģu (Viktors Ortā (Victor Horta)) un franču (Gistavs Serirjē-Bovī (Gustave Serrurier-Bovy)) mākslinieku ietekmē tiek vai nu veidoti telpiski, vai pievienoti metāla rotājumos. Laikā no 1900. līdz 1906. gadam līdzās pastāv ģeometriskā tendence, kura ir raksturīga Minhenei un Glāzgovai, un reģionālā tendence, kas atgriežas pie tradicionālām mēbelēm.

161893. gadā izveidotās metālapstrādes darbnīcas vadību 1897. gadā pārņem Čikāgas Pasaules izstādes laureāts Georgs Šēfers (Georg Schäfer). Liektas līnijas un augu valsts motīvi – priekšroku dodot ginka lapām – izvēršas visos darbnīcā radītajos priekšmetos – augu paliktņos, lustrās, elegantos slēdzeņu un vārtu modeļos, kuru ievērojams paraugs veidots Strasbūras Svētās Madlēnas baznīcai. Arī elektrības ieviešana rosina darbnīcu veidot ar to saistītus radošus darbus.

Skolas metālapstrādes darbnīca, reprodukcija no “Das Kunstgewerbe in Elsass-Lothringen”. 1900–1906

Skolas metālapstrādes darbnīca, reprodukcija no “Das Kunstgewerbe in Elsass-Lothringen”. 1900–1906

Hear

17Keramikas darbnīcas attīstībā savukārt iezīmējas divi posmi: lotringieša Jākoba Holcingera (Jacob Holtzinger) vadībā, kurš stājas darbā 1897. gadā, un vēlāk Gustava Herborta (Gustav Herborth) pārraudzībā, kas izglītojies Vācijā un Francijā un pārņem tās vadību 1906. gadā. Viņš ir aktīvs profesionālis ar pieredzi mākslas keramikas fabrikas (Carl Roth Bādenosā) un porcelāna firmas (Thomas & Ens Nirnbergā) mākslinieciskajā vadībā. 1908. gadā viņš pasniedzēja darbu apvienos ar Suflenheimas darbnīcas Erste Deutsche Blumentopfwerke vadīšanu. Skolas audzēkņu darba kvalitāte vērtējama divos virzienos: viens ir keramikas flīžu ar ziedu un stilizētu lapu motīviem ražošana, otrs – emaljētu trauku ar metāla inkrustācijās iedzīvinātiem faunas un floras elementiem radīšana.

18Pēc 1900. gada līdz ar profesora Roberta Rūdolfa de Pforcheima (Robert Rudolf de Pforzheim) ierašanos uzplaukumu piedzīvo rotkaļu darbnīca. Zēders Pforcheimu iesaista dažādu mākslas priekšmetu (kausu, trofeju) radīšanā, kurus viņš zīmē 16. gadsimta zeltkaļu darinājumu stilā. Filipa Oberlē ierašanās 1904. gadā darbnīcas audzēkņu darbiem piešķir modernāku tonalitāti, kaut ko starp franču naturālisma ietekmēm (Fukē (Fouquet), Gaijārs (Gaillard)) un vācu simbolisma tendencēm. Darbnīcas rokrakstu noteikti ietekmē arī izstāde, ko Roānu pilī 1904. gadā sarīko tās direktors Robērs Forers (Robert Forrer), izstādot antīkās, ēģiptiešu un ķeltu, kā arī afrikāņu un aziātu rotaslietas.

19Dekoratīvo mākslu skolas sieviešu nodaļas izšūšanas darbu studijas, kas apliecina augstu meistarību un spēcīgu kreativitāti, būtu pelnījušas dziļāku izpēti un bagātinātu jūgendstila tekstilmākslas vēsturi.

  • 11 Leniaud, Jean-Michel, ibidem, p. 453.
  • 12 Skat. arī: Strasbourg 1900 : naissance d’une capitale. Paris: Somogy, 2000.

20Strasbūras jūgendstilā, kuram seko dažādas darbnīcas, ir acīmredzams florālā jūgendstila un angļu Arts & Crafts tradīciju iespaids, un to noteikti iedvesmojuši arī augi, kas tika audzēti skolas lielajā dārzā. Vai izteiktajā patikā pret renesansi būtu saskatāma Vilhelma II orientācija, kurš tajā saredz “rokrakstu, kas ap spēcīgu varu spēj vienot dažādas impērijas daļas11”? Lai kā arī būtu, elzasiešu jūgendstilu ir barojusi arī atdzimusī interese par vietējo kultūru, kuru pēta universitāšu studenti, un to veicina izrakumu un priekšmetu vākšanas kampaņas. Visbeidzot, neatkarīgi no tā, vai monstri ar grimasēs saviebtajām sejām un briesmīgie nezvēri aizgūti no romāņu kapiteļiem vai dzimuši skolas audzēkņu un profesoru iztēlē, tie atklāj fantastisku, īpaši oriģinālu pasauli. Šis eklektiskais ansamblis pārspēj ideju par vienkāršu Francijas un Vācijas sintēzi12 un atklāj dziļu daudzu Eiropas mākslas virzienu nospiedumu.

Jūgendstila pavērsieni Elzasā

  • 13 Skat. arī: Histoire de l’art. [4], Époque contemporaine: XIXe–Xxe siècles. Sous la dir. de Philipp (...)

21Elzasas dekoratīvā māksla gadsimtu mijā balstās uz divām tendencēm, kas baro viena otru. Vienu pārstāv Senleonāras loka mākslinieku kolonija, kas apvienojusies ap harismātisko Šarla Špindlera personību, otru – Dekoratīvo mākslu skolas institūcija, kas organizējusies četrās darbnīcās. Izmantojot jaunā Elzasas-Lotringas impēriskā apgabala galvaspilsētas intelektuālos un finansiālos resursus, abas plauks uz vēsturē noenkurotās un folklorā sakņotās vietējās kultūras pamata. Šī oriģinālā politiskā situācija apstiprina izpratni par jūgendstilu kā “industriālo perifēriju dumpja izpausmi pret politiskajiem centriem, modernās metropoles – pret novecojušām galvaspilsētām. Glāsgova nostājas pretī Londonai, Milāna un Turīna – Romai, Barselona – Madridei, Nansī – Parīzei. Minhene pretojas pieaugošajai Berlīnes varai, Helsinki, Rīga un pat Maskava – Sanktpēterburgai13” – un šim uzskaitījumam jāpievieno arī Darmštate, Veimāra un arī Strasbūra.

22Bet pēc 1907. gada direktora Zēdera ornamentālie paraugi jau ir “izgājuši no modes” un daļa elzasiešu sabiedrības kritizē viņa metodi. Darmštates (1901) un Turīnas (1902) izstādes šoks ir atvēris durvis jūgendstila ģeometriskajam un abstraktajam virzienam, ko pārstāv vācu un austriešu secesijas mākslinieki. Strasbūras atgriešanās Francijā 1918. gadā skolai nozīmē pārrāvumu ar atvadīšanos no gandrīz visiem vācu profesoriem, atteikšanos no mācību ceļojumiem un “friču mākslas” novecojušo ražojumu asimilācijas. Jūgendstils, Bauhaus šoka un abstrakcijas nogremdēts un pārspēts, reducējas uz ornamentālu un buržuāzisku estētiku, kas liek aizmirst ne vien tā ekonomiskos un sociālos pamatus, bet arī reālo ieguldījumu modernitātē. Aiz Antona Zēdera vītnēm un kompozīciju harmoniskajām krāsām viņa “Parīzes pēctecis” Fransuā Ruperts Karabēns (François-Rupert Carabin) vismaz pratīs saglabāt divus būtiskākos virziena pienesumus, kas ir dzīvi arī mūsdienās: darbnīcas un iztēli.

Haut de page

Notes

1 Skat. arī: Siffer, Florian; Seder, Anton. Concepteur de modèles. In: Fantaisies et ornements: planches décoratives d’Anton Seder. Strasbourg: Éditions des musées de Strasbourg, 2017, p. 4 –11.

2 1888. gada 6. decembra vēstule.

3 Kunstgewerbe reizēm tulko kā “industriālās mākslas” vai “ražošanai piesaistītās mākslas”, reizēm kā “lietišķo mākslu”. Tulkojums “dekoratīvās mākslas” drīzāk atsaucas uz franču tradīciju, kas attālinās no ekonomikā integrētā parauga un vairāk raksturo virzienu, kas attīstīsies 20. gadsimta 20.–30. gados. Laikā no 1897. līdz 1903. gadam paralēli tiek dibinātas amatnieku darbnīcas Minhenē.

4 Vereinigte Werkstätten für Kunst im Handwerk 1897. gadā Minhenē, Dresdener Werkstätten für Handwerkskunst 1898. gadā Drēzdenē, Wiener Werkstätte 1903. gadā Vīnē.

5 Skat.: Kaplan, Wendy. The Arts & Crafts Movement in Europe and America: Design for the Modern World. London: Thames & Hudson, 2004, p. 88.

6 Budapešta, Prāga, Minhene, Cīrihe, Ženēva, Strasbūra, Brisele, Ģente, Ljēža, Amsterdama un Hārlema.

7 Le Corbusier. Étude sur le mouvement d’art décoratif en Allemagne. New York: Da Capo Press, 1968.

8 Vēstule Bakas mēram 1890. gada 24. aprīlī.

9 Leniaud, Jean-Michel. L’Art nouveau. Paris: Citadelles et Mazenod, 2009, p. 13.

10 Seder, Anton. Mars 1899. In: Kunstgewerbliches Skizzenbuch für Metall-Glas-Industrie und Keramik. Stuttgart: Hofmann, 1899.

11 Leniaud, Jean-Michel, ibidem, p. 453.

12 Skat. arī: Strasbourg 1900 : naissance d’une capitale. Paris: Somogy, 2000.

13 Skat. arī: Histoire de l’art. [4], Époque contemporaine: XIXe–Xxe siècles. Sous la dir. de Philippe Dagen et Françoise Hamon. Paris: Flammarion, 1995.

Haut de page

Table des illustrations

Titre Mēbeļu darbnīcas skats. Strasbūras Dekoratīvo mākslu skolas arhīvs. Ap 1900
Crédits Hear
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2518/img-1.jpg
Fichier image/jpeg, 31k
Titre Skolas keramikas darbnīca. Reprodukcija no žurnāla “Das Kunstgewerbe in Elsass-Lothringen”. 1900–1906
Crédits Hear
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2518/img-2.jpg
Fichier image/jpeg, 71k
Titre Strasbūras Dekoratīvo mākslu skolas apmeklētāju ģeogrāfiskā piederība laikā no 1900. līdz 1906. gadam.
Crédits Infografika: HEAR
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2518/img-3.jpg
Fichier image/jpeg, 46k
Titre Skolas rotkaļu darbnīca. Reprodukcija no žurnāla “Das Kunstgewerbe in Elsass-Lothringen”. 1900–1906
Crédits Hear
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2518/img-4.jpg
Fichier image/jpeg, 26k
Titre Skolas mēbeļu darbnīca. Reprodukcija no “Das Kunstgewerbe in Elsass-Lothringen”. 1900–1906
Crédits Hear
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2518/img-5.jpg
Fichier image/jpeg, 20k
Titre Skolas metālapstrādes darbnīca, reprodukcija no “Das Kunstgewerbe in Elsass-Lothringen”. 1900–1906
Crédits Hear
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2518/img-6.jpg
Fichier image/jpeg, 29k
Haut de page

Pour citer cet article

Référence papier

Davids Kaskaro, « Radot un mācot jūgendstilu: Strasbūras Dekoratīvo mākslu skola Eiropas mākslas virziena centrā »La Revue de la BNU, 19 | 2019, 60-67.

Référence électronique

Davids Kaskaro, « Radot un mācot jūgendstilu: Strasbūras Dekoratīvo mākslu skola Eiropas mākslas virziena centrā »La Revue de la BNU [En ligne], 19 | 2019, mis en ligne le 01 mai 2019, consulté le 16 mai 2021. URL : http://journals.openedition.org/rbnu/2518 ; DOI : https://doi.org/10.4000/rbnu.2518

Haut de page
Rechercher dans OpenEdition Search

Vous allez être redirigé vers OpenEdition Search