Navigation – Plan du site

AccueilNuméros19Le DossierBeaux-Arts et arts décoratifsUz modernizācijas viļņa: Jūgendst...

Le Dossier
Beaux-Arts et arts décoratifs

Uz modernizācijas viļņa: Jūgendstils Latvijas glezniecībā 19. un 20. gadsimta mijā

Aija Brasliņa
p. 68-75
Cet article est une traduction de :
Dans le sillage de la modernité : l’Art nouveau dans la peinture lettone au tournant du 20e siècle [fr]

Texte intégral

1Ap 1900. gadu jūgendstils, Francijā pazīstams kā Art Nouveau, sasniedza multikulturālo Baltijas metropoli Rīgu, kur līdz Pirmā pasaules kara sākumam paguva spilgti apliecināties vietējā arhitektūrā un dekoratīvajā mākslā, vienlaikus ietekmējot arī tēlotājas mākslas parādības. Tolaik Latvijas teritorija bija viens no ekonomiski spēcīgākajiem Krievijas impērijas reģioniem, kurā valdīja sarežģīta politiskā un sociālā situācija. Universālais, uz mākslu sintēzi orientētais stils uzplauka pēc Rīgas 700 gadu jubilejas izstādes (1901), izvirzoties par gadsimtu mijas dominējošo estētiku. Šeit tas tika dēvēts par “moderno stilu”, “jauno stilu”, “secesiju” un citādi, līdz iemantoja vācisko, no Minhenes žurnāla “Jugend” nosaukuma atvasināto apzīmējumu Jugendstil. Līdz Pirmajam pasaules karam Rīga, būdama viena no lielākajām Krievijas impērijas pilsētām un reizē Baltijas provinču galvenais mākslas centrs, saglabāja tradicionāli ciešu saikni ar vācu kultūrtelpu.

2Ap 1900. gadu Rīgas mākslas pasaule atdzīvojās, sasniedzot jaunu izaugsmes līmeni. Vietējās mākslas dzīves organizatoriskos aspektus galvenokārt noteica sakari ar vācu centriem, kā arī Pēterburgu un Maskavu. 1898. gadā vāciski orientētā Rīgas Mākslas biedrība (Rigascher Kunstverein, dib. 1870) atvēra salonu, kur savā aktīvākajā periodā regulāri rīkoja baltiešu un ārzemju mākslas izstādes. Starptautiska sadarbība tika veidota ar prestižām Berlīnes galerijām – pazīstamajiem Frica Gurlita (Fritz Gurlitt), Kellera un Reinera (Keller & Reiner) mākslas saloniem, māksliniekiem no Minhenes, Krievijas lielpilsētam, Somijas u. c. Respektējot baltiešu reģionālo kopību, darbību uzsāka Baltijas Ceļojošo izstāžu biedrība (Verein der Förderung des Kunstinteresses durch Wanderausstellungen, dib. 1900), bet vēlāk – 1910. gadā – barona Gerharda fon Rozena (Gerhard von Rosen, 1856–1927) vadībā nodibinājās Baltijas mākslinieku savienība (Baltischer Künstlerbund). Jūgendstila estētiku atbalso arī tālaika izstāžu plakātu grafiskais dizains.

31905. gadā atklāja ievērojamā arhitekta un mākslas vēsturnieka Vilhelma Neimaņa (Wilhelm Neumann, 1849–1919) pēc 19. gadsimta Vācijas muzeju paraugiem projektēto un visas Baltijas mērogā svarīgo Rīgas pilsētas mākslas muzeju (tag. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM). Tā atvēršanā notikušās Baltijas mākslinieku izstādes ekspozīcijā (skat. att. zemāk), tāpat kā plakāta un kataloga dizainā, izpaužas jūgendstila klātbūtne. Rīgas Mākslas biedrība jaunā muzeja telpās turpināja iepazīstināt ar laikmetīgu Eiropas mākslu, uz vietējās skatuves rādot vācu, krievu, franču, zviedru viesizstādes, kurās piedalījās arī mēreni moderni autori un pat starptautiskas slavenības, diemžēl mākslas tirgus aktivitāte bija zema.

Baltijas mākslinieku izstāde par godu Rīgas pilsētas mākslas muzeja atvēršanai. 1905.

Baltijas mākslinieku izstāde par godu Rīgas pilsētas mākslas muzeja atvēršanai. 1905.

Fotogrāfija. Privātkolekcija

4Lokālās mākslas modernizācijas vilnis uz 20. gadsimta sliekšņa nebija etniski viendabīgs, turklāt līdzās māksliniekiem vīriešiem sevi pieteica sievietes. Laikmetīgas novācijas, kas nav asociējamas vienīgi ar jūgendstila ietekmi, meklējamas tobrīd spēcīgākās Latvijas gleznotāju trijotnes – Vilhelma Purvīša (1872–1945), Jaņa Rozentāla (1866–1916) un Johana Valtera (Johann Walter, 1869–1932), kā arī Baltijas vāciešu Bernharda Borherta (Bernhard Borchert, 1862–1945), Evas Margarētes Borhertes-Šveinfurtes (Eva Margarethe Borchert-Schweinfurth, 1878– 1964) un citu mazāk zināmu laikabiedru daiļradē.

5Multietniskajā Rīgā ap 1900. gadu sāka koncentrēties latviešu mākslinieki, kas kļuva par modernizācijas procesa virzītājiem, turklāt, atšķirībā no vācu kolēģu vairākuma, strauji spēja pacelt vietējo glezniecību līdz Eiropas centru līmenim. Tēlotājā mākslā par pirmo būtisko nacionālās identitātes publisko apliecinājumu 1896. gadā izvērtās Latviešu etnogrāfiskās izstādes Dailes nodaļa, ar ko sevi pieteica patriotiskā un modernā Pēterburgas mākslas augstskolu latviešu studentu apvienība “Rūķis” (dib. 1891). Iestādamies par savu sociālo un nacionālo emancipāciju, latviešu mākslinieki Rīgā darbojās dominējošās baltvācu kultūras vidē, kur pieredzēja ne vien konkurenci, bet arī sadarbību. Pēc 1905. gada revolūcijas arhitektūrā un tēlotājā mākslā uzplauka nacionālā romantisma parādības, pieaugošo pašapzināšanos apliecināja latviešu patstāvīgi rīkotās izstādes, pirmie latviešu mākslas saloni un visai vēlu (1911) nodibinātā Latviešu mākslas veicināšanas biedrība.

6Laikmeta mākslinieciskās aktualitātes popularizēja vietējā periodika: latviešu valodā – jaunie kultūras izdevumi “Mājas Viesa Mēnešraksts” (1895–1905), “Vērotājs” (1903–1905), “Zalktis” (1906–1910), īslaicīgie dekadentu žurnāli “Kāvi” (1906), “Dzelme” (1906–1907), “Pret Sauli” (1906), “Stari” (1906–1908), vācu valodā – Rīgas Arhitektu biedrības publicētā “Baltijas mākslas gadagrāmata” (“Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen”, 1907–1913). Jaunāko informāciju piedāvāja arī labi zināmie Rietumu un krievu mākslas periodiskie izdevumi “Jugend, “Die Kunst für Alle, Pan, “Ver Sacrum, Kunst und Künstler, The Studio, Мир искусства, Аполлон” u. c. Vietējo mākslinieku uzmanības lokā nonāca “mākslu mākslai” (l’art pour l’art) aicinājuma veicinātās subjektīvas mākslinieciskās brīvības idejas un estētisms, priekšstati par fin de siècle fenomeniem – simbolismu un jūgendstilu – sākotnēji lielākoties tika gūti no vācu žurnāliem.

  • 1 Latvijas mākslas vēsture. 4. sēj.: Neoromantiskā modernisma periods. 1890–1915. Sast. Eduards Kļavi (...)

7Jaunākajos Latvijas mākslas vēstures pētījumos par gadsimtu mijas noteicošo paradigmu ir atzīts neoromantiskais modernisms.1 Tā ietvaros jūgendstils, kas ir tikai viena no modernizācijas šķautnēm, vietējā glezniecībā neizpaužas tīrā veidā vai kā atsevišķs strāvojums. Turklāt stājglezniecība arī Eiropas kontekstā nepieder pie universālā stila izpausmes galvenajām nozarēm. Tomēr daudzās gleznās, kas Latvijā radītas starp 19. gadsimta 90. gadu beigām un Pirmā pasaules kara sākumu, parādās jūgendstila pazīmes – asimetriskas, lokanas viļņveida līnijas, gari lineāri otas triepieni, biomorfas formas un kontūras, dekoratīva stilizācija un ornamentālisms, nosliece uz koloristisku izsmalcinātību. Plūdenā ritmizācija bieži pārņem lielus plaknes laukumus, bet citkārt atklājas vienīgi detaļās. Stilistiski tīrāk jūgendstils tolaik apliecinājies vietējā grafikā un dekoratīvajā mākslā.

Janis Rozentāls (1866–1916). Ellijas Rozentāles portrets (Mākslinieka sievas portrets). 1906. Kartons, pastelis. 88 x 59 cm. LNMM.

Janis Rozentāls (1866–1916). Ellijas Rozentāles portrets (Mākslinieka sievas portrets). 1906. Kartons, pastelis. 88 x 59 cm. LNMM.

Foto: Normunds Brasliņš

  • 2 Sk.: Schmutzler, Robert. Art Nouveau = Jugendstil. Stuttgart: Hatje, 1962.

8Glezniecībā jūgendiskā stilizācija pārklājās vai saplūda ar citu moderno eiropeisko virzienu – impresionisma, simbolisma, nacionālā romantisma un postimpresionisma – iespaidiem. Tāpat jūgendstila elementi saistījās arī ar vēlīno reālismu, bet pēcāk ar neoklasicismu, kas Latvijas mākslā pastiprinājās ap 1910. gadu kā reakcija uz impresionismu. Mākslas darbu tematisko saturu, raksturīgos tēlus un emocionālo izteiksmi ietekmēja t. s. bioloģiskais romantisms2, rosinot aizraušanos ar “brīvās dabas” pasauli, cilvēka bioloģisko dabu, dabiskuma glorifikāciju, dzīves un nāves mistēriju; jūgendstila ikonogrāfija un estētiskās idejas vienlaikus sasaucās ar simbolisma filozofiju.

919. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā stilistiskas un ikonogrāfiskas novācijas Latvijas glezniecībā rosināja vācu, krievu, skotu, t. s. Glāzgovas zēnu (Glasgow Boys), franču, skandināvu un somu tālaika “jaunās mākslas” parādības, ko mākslinieki varēja iepazīt tiešā saskarē ar oriģināliem Pēterburgā, Rīgā un ceļojumos uz Rietumu un Ziemeļeiropas mākslas centriem. Krievijas impērijas galvaspilsētā svarīgus impulsus deva elitārā apvienība “Мир искусства” un tās rīkotās ārzemju mākslas skates. Jāpiebilst, ka ar “Мир искусства” sadarbojās “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieki Purvītis un Valters.

  • 3 Latvijas mākslinieki apguva vācu mākslas vēsturnieka Riharda Mutera (Richard Muther) tolaik aktuālo (...)

10Jau 1898. gada pavasarī Purvītim, Rozentālam un Valteram radās iespēja ceļot pa Rietumeiropu kopā ar Pēterburgas Ķeizariskās mākslas akadēmijas profesoru Arhipu Kuindži (Архип Куинджи), apmeklējot Berlīni, Drēzdeni, Ķelni, Minheni, Strasbūru, Vīni, Ziemeļitāliju un Parīzi. Konkrēti franču impresionistu, vācu secesionistu, divizionista Džovanni Segantīni (Giovanni Segantini) vai citi moderni iespaidi diemžēl ir sarežģīti identificējami. Pametot Pēterburgu, kur, atšķirībā no ierobežotā studiju piedāvājuma dzimtenē, varēja iegūt augstāko mākslas izglītību, virsroku guva rietumnieciskā ievirze. Nav šaubu, ka vadošās gleznotāju trijotnes – Purvīša, Rozentāla un Valtera – redzeslokā agrīnajā periodā vienlaicīgi nonāca impresionisma, simbolisma un jūgendstila ierosinājumi. Tad pat 19. gadsimta 90. gadu nogalē viņus iedvesmoja vistlerisma mode, ko izraisīja Džeimsa Ebota Maknīla Vistlera (James Abbot McNeill Whistler) starptautiskā autoritāte.3 Tālaika jaunradē jūgenda lineārisms bieži savienojās ar impresionistisku gleznieciskumu, plenēra efektiem, kompozicionālu asimetriju un fragmentārismu. 20. gadsimta sākumā arvien vairāk pastiprinājās abstrahējoša dekoratīvā stilizācija, tika saplacināta gleznas telpa, kāpinājās ritmizācija un variējās izsmalcināti krāsu efekti.

Johans Valters (1869–1932). Pīles. Ap 1898. Audekls, eļļa. 103 x 111 cm. LNMM.

Johans Valters (1869–1932). Pīles. Ap 1898. Audekls, eļļa. 103 x 111 cm. LNMM.

Foto: Normunds Brasliņš

11Minētās pārvērtības iespējams ilustrēt ar vietējai gadsimtu mijas glezniecībai raksturīgu ainavu, kas tolaik bija dominējošais žanrs, portretu un figurālu kompozīciju izlasi. Dzimtās ziemeļnieciskās dabas motīvi atklāj poētisku dabas uztveri un augstā līmenī estetizētu māksliniecisko formu (skat. att. augstāk). Neoromantiskās noskaņu ainavās ūdens dinamika, viļņi, atspīdumi, krastu liekumi, koku stumbri un lapotnes, mākoņi un citi motīvi pateicīgi kalpo jūgendiskas formveides, it sevišķi ritmizācijas iemiesošanai, savukārt ziemeļu gaismas un dūmakas efekti nosaka kolorīta variācijas. Raksturīgi, ka jūgendstila lineāro stilizāciju gleznotāji konsekventāk izmantoja grafikā, bet smalku toņu estētismam mēdza pievērsties arī pasteļtehnikā. Līdzīgi bez jūgendisku izteiksmes līdzekļu klātesamības nav iedomājams modeļu un vides atveidojums tālaika portretglezniecībā (skat. att. zemāk).

Vilhelms Purvītis (1872–1945). Ziema. Ap. 1910. Kartons, eļļa. 71,3 x 101,8 cm. LNMM.

Vilhelms Purvītis (1872–1945). Ziema. Ap. 1910. Kartons, eļļa. 71,3 x 101,8 cm. LNMM.

Foto: Normunds Brasliņš

12Fin de siècle zīmīgā simbolisma un jūgendstila “savienība” vispārliecinošāk atklājas tematiski un stilistiski daudzveidīgā un mainīgā Jaņa Rozentāla figurālajos darbos, kuru saturs rasts ārpus redzamās pasaules robežām. Jau 19. gadsimta 90. gadu nogalē mākslinieks aizrāvās ar simbolisku fantastiku, mitoloģiskiem un alegoriskiem tēliem, ko arvien vairāk pakļāva jūgendiskai formveidei.

13Draudzība ar Bernhardu Borhertu un viņa sievu Evu Margarēti Borherti-Šveinfurti tuvināja Rozentālu vācu secesijas un Parīzes mākslas skatuves paraugiem. 1901. gadā pārcēlies uz Rīgu, latviešu gleznotājs drīzumā pāris gadus nodzīvoja Borhertu paspārnē. Jau iepriekš viņa interesi bija piesaistījuši simbolisti Arnolds Beklīns (Arnold Böcklin), Makss Klingers (Max Klinger), Francs fon Štuks (Franz von Stuck), Ludvigs fon Hofmanis (Ludwig von Hoffmann), Edmons Amanžans (Edmond Aman-Jean) u. c. Pie modernāko baltvācu mākslinieku prioritātēm piederēja sekošana Vācijas mākslas centru – Minhenes un Berlīnes – jaunumiem.

14Gan Borhertu, gan Rozentālu vilināja fantastiska simboliska sacere, kopīgo motīvu lokā izceļas arkādiskas ainas, kurās cilvēki tēloti neoromantiskā vienotībā ar dabu. Abu gadījumā ticama šķiet laikabiedru norāde uz analoģijām ar Ludvigu fon Hofmani, kura idilles Rīgā tika eksponētas atkārtoti, ieskaitot personālizstādi (1901).

15Daudzkārt variējot un atkārtojot sev tuvos motīvus, Rozentāls gadsimtu mijas gaisotnē paralēli pievērsās gan eiropeiskā simbolisma, gan nacionālā romantisma tematikai. Izmantojot jūgendisku formu valodu un efektīgu kailfigūru plastiku, “skaistuma reliģijas” piekritējs radīja kā dēmoniskus femme fatale, maigus femme fragile tēlus. Simbolisma un jūgendstila mākslā iemīļotie belle époque sieviešu veidoli viņa izpildījumā nereti ieguva saloniska izskaistinājuma iezīmes un atbilstību klasiskam ideālam.

16Jūgendiski stilizētajā lielajā “Arkādijā” (ap 1910, LNMM) (skat. att. zemāk) Rozentāls ienesa laikmeta modernās dzīves izjūtu, ko brīvi sakausēja ar atsaucēm uz klasisko tradīciju, cilvēka un dabas harmonijas tēlojumā nezaudējot impresionistisku vieglumu un simbolistiem svarīgo sapņa noskaņu.

Janis Rozentāls (1866–1916). Arkādija. Ap 1910. Audekls, eļļa. 137 x 230 cm. LNMM. Foto: Normunds Brasliņš.

Janis Rozentāls (1866–1916). Arkādija. Ap 1910. Audekls, eļļa. 137 x 230 cm. LNMM. Foto: Normunds Brasliņš.

Foto: Normunds Brasliņš

17Rozentāla augsti vērtētā somu nacionālā romantisma un gleznotāja Akseli Gallena-Kallelas (Akseli Gallen-Kallela) ietekmi veicināja viņa saites ar Somiju, kas nostiprinājās pēc kāzām (1903) ar somu dziedātāju Elliju Forseli (Elli Forssell). Simboliskās kompozīcijas “Saules meitas” (1912, LNMM), “Gulbju jaunavas” (ap 1910, LNMM) u. c. vietējās mākslas kopainā pārstāv latviešu izcelsmes mākslinieku attīstīto, uz nacionālās mitoloģijas un folkloras avotiem balstīto ievirzi.

  • 4 Sk., piemēram: Illyne, M. A Russian painter W. Pourwit. The Studio. Vol. 33, No. 142 (January), 190 (...)

18Ja sākotnēji uz Rīgas mākslas dzīves skatuves dominēja baltvācu mākslinieki, tad jau ap 1905. gadu par Baltijas provinču prominentāko gleznotāju bija kļuvis Vilhelms Purvītis.4 Rozentāls vēlāk nekā līdzgaitnieki Purvītis un Valters guva starptautiskus panākumus, kad 1913. gadā secesijas mākslas izstādē Stikla pilī Minhenē eksponēja gleznu “Princese ar pērtiķi” (1913, LNMM) (skat. att. zemāk), kas tagad Latvijas mākslas vēsturē pazīstama kā viena no populārākajām simbolisma un jūgenda liecībām. Laikabiedri tās vēstījumu iztulkoja kā alegorisku līdzību par mākslinieka atkarību no sabiedrības vai mākslas.

Janis Rozentāls (1866–1916). Princese ar pērtiķi. 1913. Audekls, eļļa. 147,5 x 71 cm. LNMM.

Janis Rozentāls (1866–1916). Princese ar pērtiķi. 1913. Audekls, eļļa. 147,5 x 71 cm. LNMM.

Foto: Normunds Brasliņš

19Jūgendstila dekoratīvā stilizācija caurvij nozīmīgākos vietējās monumentālās glezniecības piemērus – Purvīša gleznotās dekoratīvās linetes ar Baltijas ainavu motīviem (1907–1908) Rīgas pilsētas mākslas muzeja (tag. LNMM) interjerā un Rozentāla darinātās Rīgas Latviešu biedrības nama fasādes alegoriskās kompozīcijas (1910) nacionālā romantisma garā, kurās vērojama arī atsaukšanās uz klasisko tradīciju.

20Gadsimtu mijā apgūtās jūgendstila novācijas un izpratne par mākslinieciskās formas pašvērtību sagatavoja augsni turpmākai 20. gadsimta vietējās modernās mākslas attīstībai. Jūgendstila iespaidu asimilācija rāda, ka Latvijas gleznotāji nezaudēja saikni ar Krievijas impērijas galvaspilsētas mākslas dzīvi, tomēr pakāpeniski pārorientējās uz Rietumeiropas un ziemeļvalstu paraugiem. Pretstatā Latvijas mākslas vēsturē labi apgūtajai toreizējai latviešu glezniecības ainai, izpētei joprojām paliek atvērts izkaisītais, fragmentāri zināmais un nepietiekami interpretētais Baltijas vācu mākslinieku mantojums, kurā jūgendstila izpausmēm savulaik bija liels īpatsvars.

Haut de page

Notes

1 Latvijas mākslas vēsture. 4. sēj.: Neoromantiskā modernisma periods. 1890–1915. Sast. Eduards Kļaviņš, tekstu aut. Eduards Kļaviņš, Kristiāna Ābele, Silvija Grosa un Valdis Villerušs. Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts; Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonds, 2014.

2 Sk.: Schmutzler, Robert. Art Nouveau = Jugendstil. Stuttgart: Hatje, 1962.

3 Latvijas mākslinieki apguva vācu mākslas vēsturnieka Riharda Mutera (Richard Muther) tolaik aktuālo apcerējumu “19. gadsimta glezniecības vēsture” (Muther, Richard. Geschichte der Malerei im 19. Jahrhundert. München: Hirth, 1893–1894). Par informācijas un ierosinājumu avotiem kalpoja arī iepriekš minētā mākslas periodika.

4 Sk., piemēram: Illyne, M. A Russian painter W. Pourwit. The Studio. Vol. 33, No. 142 (January), 1905, pp. 285–290; arī Purvīša darbu reprodukcijas ārzemju mākslas žurnālos: Die Kunst für Alle, Jg. 17, H. 3, 1901/1902, S. 60; Ver Sacrum, Jg. 5, H. 2, 1902, S. 30, 44; u. c.

Haut de page

Table des illustrations

Titre Baltijas mākslinieku izstāde par godu Rīgas pilsētas mākslas muzeja atvēršanai. 1905.
Crédits Fotogrāfija. Privātkolekcija
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2533/img-1.jpg
Fichier image/jpeg, 39k
Titre Janis Rozentāls (1866–1916). Ellijas Rozentāles portrets (Mākslinieka sievas portrets). 1906. Kartons, pastelis. 88 x 59 cm. LNMM.
Crédits Foto: Normunds Brasliņš
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2533/img-2.jpg
Fichier image/jpeg, 33k
Titre Johans Valters (1869–1932). Pīles. Ap 1898. Audekls, eļļa. 103 x 111 cm. LNMM.
Crédits Foto: Normunds Brasliņš
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2533/img-3.jpg
Fichier image/jpeg, 31k
Titre Vilhelms Purvītis (1872–1945). Ziema. Ap. 1910. Kartons, eļļa. 71,3 x 101,8 cm. LNMM.
Crédits Foto: Normunds Brasliņš
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2533/img-4.jpg
Fichier image/jpeg, 60k
Titre Janis Rozentāls (1866–1916). Arkādija. Ap 1910. Audekls, eļļa. 137 x 230 cm. LNMM. Foto: Normunds Brasliņš.
Crédits Foto: Normunds Brasliņš
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2533/img-5.jpg
Fichier image/jpeg, 63k
Titre Janis Rozentāls (1866–1916). Princese ar pērtiķi. 1913. Audekls, eļļa. 147,5 x 71 cm. LNMM.
Crédits Foto: Normunds Brasliņš
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2533/img-6.jpg
Fichier image/jpeg, 34k
Haut de page

Pour citer cet article

Référence papier

Aija Brasliņa, « Uz modernizācijas viļņa: Jūgendstils Latvijas glezniecībā 19. un 20. gadsimta mijā »La Revue de la BNU, 19 | 2019, 68-75.

Référence électronique

Aija Brasliņa, « Uz modernizācijas viļņa: Jūgendstils Latvijas glezniecībā 19. un 20. gadsimta mijā »La Revue de la BNU [En ligne], 19 | 2019, mis en ligne le 01 mai 2019, consulté le 17 mai 2021. URL : http://journals.openedition.org/rbnu/2533 ; DOI : https://doi.org/10.4000/rbnu.2533

Haut de page

Auteur

Aija Brasliņa

Dr. art. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs

Haut de page
Rechercher dans OpenEdition Search

Vous allez être redirigé vers OpenEdition Search