Navigation – Plan du site

AccueilNuméros19Le DossierBeaux-Arts et arts décoratifsSimbolistu izteiksmes un identitā...

Le Dossier
Beaux-Arts et arts décoratifs

Simbolistu izteiksmes un identitātes meklējumu gleznieciskā radniecība

Kristīne Peltre
Traduction de Astra Skrabāne
p. 76-83
Cet article est une traduction de :
Affinités picturales, entre expressions symbolistes et recherches identitaires [fr]

Texte intégral

  • 1 Images alsaciennes, 2e année, 1894–1895, “Avis”: “Mēs turpinām pārliecināties par mūsu drauga Zatle (...)
  • 2 Seder, Anton. Ein Gang durch Karlsruhe und seine Jubilaüms-Ausstellung. In: Das Kunstgewerbe in Els (...)

1Vilkt paralēles starp Latvijas un Elzasas 19. un 20. gadsimta mijas māksliniekiem pirmajā acumirklī var šķist grūts izaicinājums: kā gan sasaistīt personības ar tik dažādu trajektoriju, piederīgas tik tāliem apvāršņiem? Kādu saikni rast starp gleznotājiem, kas lielākoties skolojušies ziemeļu mākslas oāzē Pēterburgā, un tiem, kuri studējuši Parīzē, Minhenē un Strasbūrā? Starp darbiem, ko iedvesmojusi tik atšķirīga vide – gan cilvēciskā, gan ainavas ziņā? Kaut arī pētījumu gaita liekas sarežģīta, patiesībā virzīšanās uz priekšu šajā tēmā izceļ kopsakarības: vispirms pateicoties tālaika intensīvajai ideju un formu apritei, ko simbolisma un jūgendstila starptautiskās attīstības kontekstā nodrošināja žurnāli un izstādes. Daudzu citu šīs aprites piemēru vidū varam izcelt divus: Jozefs Zatlers (Joseph Satler) uz Strasbūru atved panākumus, ko viņa darbi guvuši Vācijā, par ko šajā sakarā atgādina Berlīnē notikusī izstāde “Elzasas skati”1. Apskatot izstādi Karlsrūē, Antons Zēders (Anton Seder) 1902.–1903. gadā kādā rakstā žurnālā “Das Kunstgewerbe in Elsass-Lothringen” piemin tādu mākslinieku kā Džovanni Segantīni un Hermana Knopfa klātbūtni2.

2Šis kustības un savstarpējās apmaiņas konteksts tādējādi ļauj paplašināt apvārsni un ieraudzīt sakarības abu pilsētu mākslinieku izpausmēs – pilsētu, kas atvērtas dažādiem virzieniem, jo īpaši ģermāniskajai ietekmei, un līdzīgos centienos mēģinājušas atrast savu īpašo ceļu.

Beklīna akadēmiskie akcenti

  • 3 Émile Stahl, Autoportrait. Le peintre en son atelier de retour d’Espagne, collection particulière. (...)
  • 4 Huysmans, Joris-Karl. Exposition pour le Grand prix de Rome 1876. In: Écrits sur l’art 1867–1905. P (...)
  • 5 Metz, René. Les peintres alsaciens de 1870 à 1914: [promocijas darbs]. Université de Strasbourg, 19 (...)

3Kā rāda Emīla Štāla (Émile Stahl, 1847–1938), kurš Parīzē bija skolojies pie Leona Bonnā (Léon Bonnat), glezna, Strasbūras māksliniekus ir jūtami iedvesmojusi akadēmiskā māksla: viņa darbnīcā ap 1898. gadu bija aplūkojama precīza “Milosas Veneras” kopija3. Antīkā iedvesma joprojām ir mākslinieku apmācības centrā, un franču izglītībā to veicina lieliskais Prix de Rome konkurss, kurā 1876. gadā uzvar Jozefs Venckers (Joseph Wencker) ar gleznu “Priams pie Ahileja kājām”. Gleznotāja elzasisko izcelsmi tolaik skaidri un sarkastiski identificē Žoriss Karls Īsmans (Joris-Karl Huysmans), kurš, paironizējot par gleznās redzamajiem aksesuāriem, it īpaši apelsīniem, te pamana ko jaunu: “Viens no viņiem, droši vien elzasietis, pat aizstāj šos liesos augļus ar lielisku rožainu šķiņķi.”4 Iekārtojies Parīzē, Jozefs Venckers turpināja izstādīties Strasbūrā, palikdams uzticīgs antīkajai tematikai: gadsimta sākumā “Elzasas salonā” Roānu pilī tiek eksponēta viņa “Artemīda”5.

Fransuā Ērmans. Edips un Sfinksa. Audekls, eļļa. 76,5 x 106,3 cm. 1903.

Fransuā Ērmans. Edips un Sfinksa. Audekls, eļļa. 76,5 x 106,3 cm. 1903.

MAMCS

  • 6 Schultz, Arnaud. François Ehrmann (1833–1910): [eseja katalogam, maģistra darbs]. Université de Poi (...)
  • 7 1904. gada 24. aprīlī Strasbūras muzejs gleznu nopērk par 1 600 markām.

4Šis klasicisms tomēr piedzīvo evolūciju – it īpaši to var just Fransuā Ērmana (François Erhmann, 1833–1910) darbos6, kam 1911. gadā žurnāls “Revue alsacienne illustrée” veltīs garu Frederika Klemāna rakstu. Dzimis Strasbūrā 1833. gadā, vācu izcelsmes ģimenē, kas apmetusies pilsētā jau pirms divām paaudzēm, mākslinieks pavada tur savus jaunības gadus pirms došanās uz Parīzi, kur no 1857. līdz 1861. gadam apmeklē Šarla Gleira (Charles Gleyre) darbnīcu. Šī aizbildniecība būs izšķiroša viņa antīkajai inspirācijai, tāpat kā saite ar šveiciešu māksliniekiem, tostarp Albertu Ankeru (Albert Anker), ar kuru kopā viņš apceļo Itāliju. Iespējams, ka šī ģeogrāfiskā atvērtība ir pamatā tam, ka gadsimtu mijā Ērmans arvien vairāk tuvinās Arnolda Beklīna darbiem, kura gars turpmāk izdzēš “neogrieķisko” Gleira ietekmi. 1903. gadā radītā glezna “Edips un Sfinksa”, ko gadu vēlāk iegādājas Strasbūras muzejs7, pārveido Engra gadsimtu iepriekš drīzāk kā humānisma mītu interpretēto ainu par spēcīgu sadursmi ar nezināmu iznākumu. Šī fantastiskā briesmoņa klātbūtne atrodama arī nesen Kolmāras Bartoldi muzeja iegādātajā gleznā “Herkuless un Lernas hidra”, kas gleznota ap 1906. gadu.

Fransuā Ērmans. Herkuless un Lernas hidra. Audekls, eļļa. 72 x 54 cm. Ap 1906.

Fransuā Ērmans. Herkuless un Lernas hidra. Audekls, eļļa. 72 x 54 cm. Ap 1906.

Bartoldi muzejs, Kolmāra

  • 8 Lamberga, Dace. La Lettonie: un pays aux influences multiples. In: Âmes sauvages. Le symbolisme dan (...)

5Tādējādi Ērmans pievienojas latviešu mākslinieku interesei par citādu antīkās pasaules interpretāciju brīvā un šokējošā Arnolda Beklīna lasījumā. Glezna tika izstādīta Rīgā 1903. gadā, un vairākas lielā gleznotāja Jaņa Rozentāla gleznas – piemēram, “Melnā čūska (1903) un vēlāk tapusī “Kārdināšana” (1913) – iedvesmojušās no tās gara. Šie darbi atspoguļo mākslinieka noslieci uz “drosmi negleznot tādā pašā manierē kā citi”, slavējot šveiciešu gleznotāja “brīnumaino fantāziju, kas spējīga radīt jebko, un iztēles spēku.”8

  • 9 Žurnālā “Das Kunstgewerbe in Elsass-Lothringen (1904–1905)” publicēta rakstu sērija par Grīnvaldu, (...)
  • 10 Loetscher, Michel; Spindler, Jean-Charles. Spindler. Un siècle d’art en Alsace. Strasbourg: La Nuée (...)

6Lai apliecinātu šo konverģenci, jāpasvītro, ka Bāzelē dzimušais Beklīns ir ļoti labi pazīstams Strasbūrā9: Šarls Špindlers atceras viņa “Mirušo salu”, gleznojot kompozīciju “Dāma ar gulbjiem” – tā tapa uz aktierim Benuā Konstānam Koklēnam veidota aizslietņa, kas 1902. gadā tika izstādīts Turīnā10. Kaut gan oriģināla tumšo ūdeņu augošo draudīgumu Špindlera gleznā nomainījusi pastorāla, gracioza ainava, baltais siluets un smailie koki atbalso Beklīna versiju.

Janis Rozentāls. Melnā čūska. 1903. Audekls, eļļa. 68 x 98 cm

Janis Rozentāls. Melnā čūska. 1903. Audekls, eļļa. 68 x 98 cm

LNMM

Elzasas skati

  • 11 Avis. Images alsaciennes, (1894–1895).
  • 12 Schultz, Arnaud. François Ehrmann (1833–1910), op. cit., p. 178.

7Pārlaicīgu mītu iespaidi tomēr neaizēno interesi par tagadni un apkārtējo vidi. Gan dzīvojot Elzasā, gan esot tālu no tās, no turienes nākušie mākslinieki paliek saistīti ar tās likteni un izrāda to dažādā veidā, bieži vien apliecinot savu uzticību “Elzasas skatu” nospraustajai programmai: “Ar zīmuli vai otu atdzīvināt mūsu dārgās provinces pagātni, attēlot tās vēstures zīmīgas epizodes, gleznot tās dzīvi un seju, iepazīstināt ar senajiem tikumiem un paradumiem – lūk, mūsu sākotnēji izvirzītā programma.”11 Protams, Elzasas situācija gadsimtu mijā vairs netiek interpretēta tāpat kā darbos, kas tika radīti pēc 1870. gada – piemēram, Luī Frederika Šicenbergera (Louis-Frédéric Schützenberger, 1825–1903) gleznās, kuras 1872. gada Parīzes salonā pārstāvēja audekls “Elzasiešu ģimenes emigrācija uz Franciju jeb eksods”, kas rosināja daudzus līdzjūtīgus un atriebīgus komentārus franču presē. Šis gars tomēr dzīvo māksliniekos, kas tuvi Parīzes mākslas skatuvei, piemēram, Fransuā Ērmans ap 1889.–1892. gadu ataino Lotringas provinci jaunā Parīzes rātsnama gleznojumā, pievienojot tam aicinājumu uz revanšu: “Es atdevu Lotringai tās ganumeitenes Žannas d’Arkas seju, kura dāvāja tēvzemei savu zobenu.”12

  • 13 Schweitzer, Jérôme. Rêvez le Moyen-Âge. In: Néogothique ! Fascination et réinterprétation du Moyen- (...)
  • 14 Mākslas un literatūras pulciņš, kas sanāca no 1896. gada Šlēzelē, Šiltigheimā, zosu aknu pastētes r (...)
  • 15 Journal d’Alsace, 31 août 1895, cité par René Metz, op. cit., p. 79.
  • 16 Skat. arī: Néogothique…[catalogue de l’exposition], op. cit., p. 71.
  • 17 Skat. arī: L’Archer, 1914, in: Âmes sauvages: [catalogue d’exposition], op. cit., p. 144.

8Bet vēl senākas, it īpaši viduslaiku Elzasas pagātnes pieminēšana redzama glezniecībā, arī grāmatu un žurnālu ilustrācijās. Šī kustība, kuru pētīja Strasbūrā nesen notikusī izstāde “Neogotika. Viduslaiku fascinācija un jaunā interpretācija Elzasā (1880–1930)” un ar kuru bija saistīti mākslinieki Šarls Špindlers, Jozefs Zatlers un Leo Šnugs (Léo Schnug), sniedza ieguldījumu reģionālas identitātes radīšanā, “kas meklē savas saknes vairāk vai mazāk izdomātos viduslaikos”13. Kā viena no vēstures “interesantām epizodēm” atmiņā atsaukts leģendārais cīrihiešu prosas putras katls, ko 1576. gadā “atveda vēl gluži karstu”, tā apliecinot sniegtās palīdzības ātrumu. Šī aina parādās dažādās ilustrācijās, piemēram, Kunschthaafe loka mākslinieku14 zīmējumos, kā arī gleznās: Altkirhē dzimušais un Parīzē dzīvojošais Ežēns Gliks (Eugène Glück, 1820–1880) Strasbūrā 1895. gadā izstāda savu šī sižeta interpretāciju. “Journal d’Alsace” slavē “izcilo faktūru”, tai pašā laikā izzobojot “dažus detaļu anahronismus: piemēram, katls, nav kopēts no oriģināla, kas šobrīd izstādīts Oranžērijā”. Tomēr būtiskākais ir kas cits: “atdzīvināt lielos pagātnes notikumus tagadnes un nākotnes paaudzēm”.15 No Tiroles nākušais Karls Jordans (Karl Jordan), būdams pasniedzējs Strasbūras Dekoratīvās mākslas skolā 1891. gadā, specializējas viduslaiku rekonstrukcijās, piemēram minama sprediķošanas aina no Johanam Geileram de Kaizersbergam būvētās kanceles Strasbūras katedrāles jomā (1485)16. Viduslaiku epopeju bruņinieki, kurus atdzīvina Leo Šnugs vai Jozefs Zatlers, ir radniecīgi Rozentāla gleznotajiem varoņiem, kurš no 1903. gada pievēršas arhaiskā latviešu karavīra tēlam un tipiskai nacionālā romantisma kompozīcijai, kas šķiet pareģojam viņa tautas likteni.17

  • 18 Joschke, Christian. Aspirations communautaires et réseaux transnationaux. Le cercle de Saint-Léonar (...)
  • 19 Musées de Strasbourg, 1999; Palais des Beaux-Arts de Lille, 1999 –2000.
  • 20 Lamberga, Dace. La Lettonie: un pays aux influences multiples, op. cit., p. 62.

9Elzasas mākslas vides retrospektīvā ievirze dod priekšroku arī virknei leģendāru tēlu. To vidū izceļas svētā Odile: šim tēlam tiek veltīts vesels numurs 1907. gada “Revue alsacienne illustrée” ar Žorža Ritlenga (Georges Rittleng) – tolaik vēl Dekoratīvās mākslas skolas skolnieka, vēlāk pasniedzēja – ilustrācijām un Morisa Baresa, Eduāra Širē un Ipolita Tēna tekstiem. Elzasiešu kustības priekšvakarā viens no slavenākajiem tā iemiesojumiem redzams dekorētajā mēbeļu grupā “Mūzikas salons”, ko 1900. gadā Pasaules izstādē eksponē Šarls Špindlers. Cits iemīļots sižets, kas atdzīvināts Zatlera un Špindlera darbos, īpaši Senleonāras mājokļos Svētās Odiles kalna pakājē, ir viduslaiku abate Herade de Landsberga, kura bija radījusi leģendāro enciklopēdiju “Hortus deliciarum”, kas gāja bojā Strasbūras pilsētas bibliotēkas ugunsgrēkā prūšu bombardēšanas laikā 1870. gada naktī no 24. uz 25. augustu. Šis tēliem un varoņdarbiem bagātais kultūras mantojums, ko ilustrē daudzi attēli, kuru vidū varam nosaukt 1905. gadā izdotās Žorža Špeca (Georges Spetz) “Elzasas leģendas” ar Špindlera, Zatlera un Šnuga ilustrācijām, sasaucas ar līdzīgu vēršanos pie tautas garamantām vairāk ziemeļnieciskajās sabiedrībās: “Interese par tautas pasakām un tieksme pēc vēstījuma tuvina elzasiešus tādam māksliniekam kā soms Akseli Gallens-Kallela (Akseli Gallen-Kallela), kurš bija skolojies Parīzē un Berlīnē, apguvis oforta tehniku tieši pie Zatlera, tad atgriezies Somijā, lai pievienotos jauno somu kustībai un slavinātu nacionālo mitoloģiju.”18 Kaut arī viņa katalogs tieši nenorāda uz šo radniecību, 1999. gada izstāde “Nepazīstami apvāršņi: Somijas māksla 1870–1920” Strasbūrā tika īpaši labi uzņemta19. Tā ļāva ieraudzīt dažas 19. gadsimtā pēc tautasdziesmām sacerētā somu nacionālā eposa “Kalevala” ilustrācijas. Arī tajās iespējams saskatīt kopīgu iedvesmas avotu, kas Elzasas autorus vieno ar latviešu māksliniekiem, kuriem somu simbolisms bija paraugs, “apliecinot, ka maza nācija var sasniegt augstu kultūras līmeni”20.

Simbolisma atbalsis

  • 21 Vol. IV.
  • 22 Citēts no: Meyer, Anne-Doris; Kostka, Alexandre. Laboratoire d’Europe. Strasbourg 1880–1930, op. ci (...)

10Pārnacionāla atvērtība atspoguļo elzasiešu vides uzmanību pret universālāku simbolisma valodu, ko galvenokārt var identificēt žanra ainās un ainavās, tomēr visbiežāk atceramies dažādu pulciņu un grupu, kas 19. un 20. gadsimta mijā atdzīvināja mākslas dzīvi, darbu etnogrāfisko raksturu. “Revue alsacienne illustrée” 1902. gadā21 vēsta par Arlas muzeja (Museon Arlaten) apmeklējumu un tā radītāju Frederiku Mistrālu (Frédéric Mistral), kura gars un darbība iedvesmoja Elzasas muzeja izveidi. Šo orientāciju apliecina laiks pēc Pirmā pasaules kara, kad galvenokārt kustībā otrpus Vogēziem vērojam reģionālisma aspektu, uz kuru norāda arī konstatējums, kas lasāms 1921. gada “Revue de l’art ancien et moderne”: “Tāpat kā Žans Bafjē (Jean Baffier) Berī reģionam, Šarls Špindlers ir daiļrunīgākais un meistarīgākais Elzasas zemes interprets.”22 Tiesa, dažas vēlākās kompozīcijas apliecina atsevišķu etnogrāfisko sižetu pastāvīgumu, kas kļuva klasiski 19. gadsimta vidū. 1853. gadā uzmanību piesaistīja Salonā vienlaikus izstādītie Gistava Briona (Gustave Brion) “Švarcvaldes baļķu vilcēji” un tā paša sižeta atainojums Teofila Šūlera (Théophile Schuler) litogrāfijās “Vogēzu baļķu vilcēji un mežcirtēji”. Onorē Umbrihts (Honoré-Louis Umbricht, 1860–1943), kurš bija nācis no Obernē un skolojies pie Bonnā, vēlreiz pievēršas šai tēmai jau ar gadsimta beigu naturālisma niansi, kā to redzam gleznā “Mežstrādnieks Klingentāles mežā”, kura 1883. gadā tika izstādīta Strasbūras mākslas draugu salonā un šodien redzama Obernē pilsētas rātsnamā.

Anrī Ebels. Vakars. 1895. Audekls, eļļa. 34,5 x 48 cm.

Anrī Ebels. Vakars. 1895. Audekls, eļļa. 34,5 x 48 cm.

MAMCS

  • 23 Lettre de Gustave Brion, Paris, 1856, citēts pēc: Pilgram, Markus. Gustave Brion: mémoire de maîtri (...)
  • 24 Kolmāra, Musée Unterlinden.
  • 25 Paul de Saint-Victor, citēts pēc: Jordy, Catherine. L’Alsace vue par les peintres. Thionville: Serg (...)
  • 26 Privātkolekcija; skat. arī: Metz, Françoise, op. cit., p. 51.
  • 27 Le Musée d’Art moderne et contemporain de Strasbourg (MAMCS).

11Tomēr par “Elzasas skatiem” dēvētajā reģiona “dzīves un sejas” glezniecībā ir novērojama evolūcija. Vairs nav tas laiks, kad Gistavs Brions saviem vecākiem taujāja pēc žanra ainu atveidē noderīgām “vecām driskām” – pēc “dažām vīriešu drānām, tādām kā šīs apspīlētās olīvkrāsas vai sarkana samta vestes ar metāla pogām, vilnas, audekla vai velūra bikses”23. Šī aksesuāru izmantošanas prakse radīja tādas mirdzošas gleznas kā “Svētās Odiles svētceļnieki” (1863)24, kuru komentējis Pols de Senviktors: “Pland sarkani svārki, vestes liesmo, koki sārtojas. Šajos tik dzīvīgajos toņos jūtama neliela spriedze, apģērbi šķiet tikko izņemti no skapja, pat ozoli uzvilkuši savas svētdienas mizas par godu svētceļojumam.”25 Šī iedvesma, šķiet, izsīkst gadsimta beigās, dodot vietu mazāk tautiskam skatījumam. To redzam, uzlūkojot Emīla Štāla (Émile Stahl) gleznu “Elzasiešu interjers”26, kas tika izstādīta Strasbūrā 1881. gadā un iedvesmojusies no Kurbē audekla “Pēc vakariņām Ornānā” (1849), bet attālinās no agrākā mirdzuma, vairāk koncentrējoties uz personāžiem. Par godu Pjēram Ptīžerāram (Pierre Petit-Gérard) gleznotā “Draugu kafejnīca Strasbūrā”27 pēta kādu citu elzasiešu sabiedrības šķautni – urbāno socializēšanos garā, kas jau var pieteikt Grīnšteidla kafejnīcu Vīnē, kādu to 1896. gadā ieraudzīja Reinholds Felkels (Reinhold Völkel). 1895. gadā gleznotajā audeklā “Vakars” Anrī Ēbels (Henri Ebel) attēlo ainu ar dažām neapšaubāmi elzasiešu interjeram raksturīgām detaļām, taču tā atmosfērā jaušama tieksme uz intimitāti, kaut kas starp Vijāru un Ensora meklējumiem, un tas kompozīcijai atņem reģionālo dominanti. Šis citādais jūtīgums ienes sabiedrībā mazāk ārišķīgu skatījumu, novēršot to no kostīmžanra ainām un tuvinot ziemeļnieciskajiem darbiem – kā, piemēram, latvieša Jāņa Valtera gleznai “Pie loga” (1904).

Pjērs Ptīžerārs. Draugu kafejnīca Strasbūrā. 1881. Audekls, eļļa. 46 x 53,8 cm.

Pjērs Ptīžerārs. Draugu kafejnīca Strasbūrā. 1881. Audekls, eļļa. 46 x 53,8 cm.

MAMCS

  • 28 Ežēns Karjērs (1849–1906). Vecās muitas muzejs Strasbūrā, 1996–1997.
  • 29 Marx, Roger. Le Salon de 1895. Gazette des Beaux-Arts, XIV, p. 20.
  • 30 Lamberga, Dace, op. cit., p. 62.

12Daļu jaunības pavadījis Strasbūrā, Ežēns Karjērs (Eugène Carrière, 1849–1906) paliek saistīts ar Elzasu, un šī tuvība izskaidro iniciatīvu 20. gadsimta beigās veltīt viņam izstādi Strasbūras Vecās muitas muzejā28. Neveiksmes cīņā par Prix de Rome, tāpat arī Viljama Tērnera atklāšana Londonā viņu attālināja no akadēmiskās glezniecības un, kritiķa Rožē Marksa atbalstīts, kurš viņā saskatīja “cilvēces biktstēvu”29, viņš nodevās portretiem. Bet ārpus naturālistiskajiem līdzības meklējumiem pēc Verlēna “apreibušās dziesmas” notīm, kas ir viens no viņa paraugiem, viņš kultivē hromatisko redukciju un tiecas izgaismot intelektuālās un mākslas pasaules figūru dziļāko būtību jeb sev līdzīgos noslēpumainajā radīšanas procesā. Šeit parādās radniecība ar Jani Rozentālu, kura “atsevišķi sievietes un bērna attēlojumi atgādina franču gleznotāju Ežēnu Karjēru”.30

  • 31 Loetscher, Michel; Spindler, Jean-Charles. Spindler. Un siècle d’art en Alsace, op. cit., p. 119.

13Šī evolūcija pretī mājieniem un abstraktajam skar arī ainavas interpretāciju. Daba ir viens no Elzasas gleznotāju galvenajiem iedvesmas avotiem, un ne bez iemesla. Senleonāras grupā var saskatīt līdzību ar Vorpsvēdes grupu, kas ap 1889. gadu izveidojās Vācijas ziemeļu ciematā. Tā kā gleznu sižeti bieži iecerēti naturālisma gultnē, daži iet arī Žana Žaka Ennēra (Henner Jean-Jacques) pēdās, ar tendenci uz suģestiju. Tas izpaužas, piemēram, Špindlera darbos, kurš nav noliedzis savu sākotnējo gleznotāja aicinājumu: “Es sapņoju par lielām dekoratīvām kompozīcijām Pivī de Šavanna (Puvis de Chavannes) garā, kur uz ainavas fona attēlotas sieviešu figūras ar cēliem žestiem, ģērbtas skaistās drapērijās”31. Nejauši nonācis līdz inkrustācijai, mākslinieks izjūt tieksmi pēc stilizācijas, līniju vienkāršošanas, kas reizēm padara viņa dabas ainas par simbolisma ainavām. Tādējādi bērzu motīvs nevar neatgādināt dažas latviešu kompozīcijas, piemēram, Jāņa Valtera vai Vilhelma Purvīša gleznās.

Jānis Valters. Mežs. Ap 1904. Audekls, eļļa. 101 x 82 cm.

Jānis Valters. Mežs. Ap 1904. Audekls, eļļa. 101 x 82 cm.

LNMM

  • 32 Skat.: Jugendstil am Oberrhein: Kunst und Leben ohne Grenzen =L’Art nouveau dans le Rhin supérieur. (...)

14Šīs piezīmes par Strasbūras glezniecību gadsimtu mijā ļauj saskatīt salīdzinošās pieejas bagātību, kas sākumā var raisīt skepticismu. Līdzīgā aizraušanās ar cittautu mitoloģiju, kādai nodevies Beklīns, tieksme pēc leģendāras pagātnes, kas bagātina un iezīmē tagadni, evolūcija intīmas ekspresijas un simbolismam raksturīgā sapņa virzienā: arī atvēršanās Latvijas tālēm tādējādi ļauj izcelt elzasiešu skolas īpašo raksturu, ko pārāk bieži ierobežo ar tās partikulārismu. Šajā pieejā mēs paliekam uzticīgi pilsētas un zemes aicinājumam, kuras savās citās izpausmēs, ierosinot vēl nebijušu dialogu starp Rīgu un Strasbūru, jau ir paudušas savu vēlmi dzīvot “bez robežām”32.

Haut de page

Notes

1 Images alsaciennes, 2e année, 1894–1895, “Avis”: “Mēs turpinām pārliecināties par mūsu drauga Zatlera sekmēm, kura spožos panākumus tikko kā slavinājusi prese sakarā ar viņa darbu izstādi Berlīnē.”

2 Seder, Anton. Ein Gang durch Karlsruhe und seine Jubilaüms-Ausstellung. In: Das Kunstgewerbe in Elsass-Lohtringen. 3. Jg. (Juli 1902 – Juni 1903). Strassburg: Ludolf Beust, S. 55–61.

3 Émile Stahl, Autoportrait. Le peintre en son atelier de retour d’Espagne, collection particulière. In: Metz, Françoise. Stahl. Bernardswiller: ID Edition, 2013, p. 96

4 Huysmans, Joris-Karl. Exposition pour le Grand prix de Rome 1876. In: Écrits sur l’art 1867–1905. Paris: Bartillat, p. 62

5 Metz, René. Les peintres alsaciens de 1870 à 1914: [promocijas darbs]. Université de Strasbourg, 1971, vol. 1, p. 114

6 Schultz, Arnaud. François Ehrmann (1833–1910): [eseja katalogam, maģistra darbs]. Université de Poitiers, 1989.

7 1904. gada 24. aprīlī Strasbūras muzejs gleznu nopērk par 1 600 markām.

8 Lamberga, Dace. La Lettonie: un pays aux influences multiples. In: Âmes sauvages. Le symbolisme dans les pays baltes: [catalogue]. Sous la dir. de Rodolphe Rapetti. Paris: Musée d’Orsay, 2018, p. 61.

9 Žurnālā “Das Kunstgewerbe in Elsass-Lothringen (1904–1905)” publicēta rakstu sērija par Grīnvaldu, kurā minēta viņa tuvība ar Beklīnu (S. 157).

10 Loetscher, Michel; Spindler, Jean-Charles. Spindler. Un siècle d’art en Alsace. Strasbourg: La Nuée bleue, 2005, p. 33 et 123.

11 Avis. Images alsaciennes, (1894–1895).

12 Schultz, Arnaud. François Ehrmann (1833–1910), op. cit., p. 178.

13 Schweitzer, Jérôme. Rêvez le Moyen-Âge. In: Néogothique ! Fascination et réinterprétation du Moyen-Âge en Alsace (1880–1930): [catalogue d’exposition]. Strasbourg: BNU, 2017, p. 15.

14 Mākslas un literatūras pulciņš, kas sanāca no 1896. gada Šlēzelē, Šiltigheimā, zosu aknu pastētes ražotāja Ogista Mišela mājās.

15 Journal d’Alsace, 31 août 1895, cité par René Metz, op. cit., p. 79.

16 Skat. arī: Néogothique…[catalogue de l’exposition], op. cit., p. 71.

17 Skat. arī: L’Archer, 1914, in: Âmes sauvages: [catalogue d’exposition], op. cit., p. 144.

18 Joschke, Christian. Aspirations communautaires et réseaux transnationaux. Le cercle de Saint-Léonard dans le contexte européen. In: Laboratoire d’Europe, Strasbourg 1880–1930. Strasbourg: Éditions des Musées de Strasbourg, 2017, p. 89.

19 Musées de Strasbourg, 1999; Palais des Beaux-Arts de Lille, 1999 –2000.

20 Lamberga, Dace. La Lettonie: un pays aux influences multiples, op. cit., p. 62.

21 Vol. IV.

22 Citēts no: Meyer, Anne-Doris; Kostka, Alexandre. Laboratoire d’Europe. Strasbourg 1880–1930, op. cit., p. 75.

23 Lettre de Gustave Brion, Paris, 1856, citēts pēc: Pilgram, Markus. Gustave Brion: mémoire de maîtrise. Paris: X, 1992, p. 215.

24 Kolmāra, Musée Unterlinden.

25 Paul de Saint-Victor, citēts pēc: Jordy, Catherine. L’Alsace vue par les peintres. Thionville: Serge Domini, 2002, p. 101.

26 Privātkolekcija; skat. arī: Metz, Françoise, op. cit., p. 51.

27 Le Musée d’Art moderne et contemporain de Strasbourg (MAMCS).

28 Ežēns Karjērs (1849–1906). Vecās muitas muzejs Strasbūrā, 1996–1997.

29 Marx, Roger. Le Salon de 1895. Gazette des Beaux-Arts, XIV, p. 20.

30 Lamberga, Dace, op. cit., p. 62.

31 Loetscher, Michel; Spindler, Jean-Charles. Spindler. Un siècle d’art en Alsace, op. cit., p. 119.

32 Skat.: Jugendstil am Oberrhein: Kunst und Leben ohne Grenzen =L’Art nouveau dans le Rhin supérieur. Créer et vivre sans frontières: catalogue d’exposition Badisches Landesmuseum Karlsruhe. Karlsruhe: Braun, 2009.

Haut de page

Table des illustrations

Titre Fransuā Ērmans. Edips un Sfinksa. Audekls, eļļa. 76,5 x 106,3 cm. 1903.
Crédits MAMCS
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2537/img-1.jpg
Fichier image/jpeg, 39k
Titre Fransuā Ērmans. Herkuless un Lernas hidra. Audekls, eļļa. 72 x 54 cm. Ap 1906.
Crédits Bartoldi muzejs, Kolmāra
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2537/img-2.jpg
Fichier image/jpeg, 76k
Titre Janis Rozentāls. Melnā čūska. 1903. Audekls, eļļa. 68 x 98 cm
Crédits LNMM
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2537/img-3.jpg
Fichier image/jpeg, 38k
Titre Anrī Ebels. Vakars. 1895. Audekls, eļļa. 34,5 x 48 cm.
Crédits MAMCS
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2537/img-4.jpg
Fichier image/jpeg, 24k
Titre Pjērs Ptīžerārs. Draugu kafejnīca Strasbūrā. 1881. Audekls, eļļa. 46 x 53,8 cm.
Crédits MAMCS
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2537/img-5.jpg
Fichier image/jpeg, 32k
Titre Jānis Valters. Mežs. Ap 1904. Audekls, eļļa. 101 x 82 cm.
Crédits LNMM
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2537/img-6.jpg
Fichier image/jpeg, 19k
Haut de page

Pour citer cet article

Référence papier

Kristīne Peltre, « Simbolistu izteiksmes un identitātes meklējumu gleznieciskā radniecība »La Revue de la BNU, 19 | 2019, 76-83.

Référence électronique

Kristīne Peltre, « Simbolistu izteiksmes un identitātes meklējumu gleznieciskā radniecība »La Revue de la BNU [En ligne], 19 | 2019, mis en ligne le 01 mai 2019, consulté le 08 mai 2021. URL : http://journals.openedition.org/rbnu/2537 ; DOI : https://doi.org/10.4000/rbnu.2537

Haut de page
Rechercher dans OpenEdition Search

Vous allez être redirigé vers OpenEdition Search