Navigation – Plan du site

AccueilNuméros19Le DossierBeaux-Arts et arts décoratifsJūgendstila noskaņās: dekoratīvās...

Le Dossier
Beaux-Arts et arts décoratifs

Jūgendstila noskaņās: dekoratīvās mākslas attīstības aspekti Latvijā

Velta Raudzepa
p. 84-93
Cet article est une traduction de :
Une ambiance Art nouveau : aspects du développement des arts décoratifs en Lettonie [fr]

Texte intégral

119. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Latvijas teritorija vēl joprojām atradās Krievijas impērijas sastāvā, bet jau bija sākusies vēsturiski nozīmīgā nacionālās identitātes formēšanās kustība, kas noveda pie neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanās. Jūgendstils dekoratīvajā mākslā nav uzreiz tik uzskatāmi pamanāms un atpazīstams kā iespaidīgajā Rīgas jūgendstila arhitektūrā, tāpēc to nav tik viegli raksturot un darbs pie šīs tēmas līdzinās mozaīkai, kur attēls tiek likts kopā gabaliņu pa gabaliņam.

2Vēsturiski šis periods ir saistīts ar politisko, ekonomisko un sociālo situāciju, publikas gaumi un tradīcijām, starptautiskām un lokālām ietekmēm, izglītības iespējām, kultūras situāciju un nacionālās identitātes formēšanos. Tas viss bija nozīmīgs mākslas attīstībai tālaika Latvijā. Mūsu valsts sarežģītās vēstures dēļ, kas bijusi saistīta ar okupācijām, revolūcijām, izsūtījumiem u. c., daudzi jūgendstila priekšmeti ir gājuši bojā vai pazuduši. Šis apstākļu kopums apgrūtina tēmas izpēti, bet vienlaikus ir labs izaicinājums.

  • 1 Eduards Kļaviņš, Silvija Grosa, Ināra Novadniece, Agrita Tipāne u. c. (Latvija), arī Džeremijs Hova (...)

3Šo tēmu pētījuši vairāki mākslas zinātnieki1, bet, neskatoties uz nozīmīgajiem rezultātiem, par to vēl ir daudz kas sakāms. Arī mans pētījums nav uzskatāms par pilnīgu un pabeigtu – tas vairāk ir mēģinājums apkopot pieejamos avotus un parādīt, cik dažāda bijusi jūgendstila laika darbu atmosfēra.

4Šo pētījumu motivēja ar vairākiem stila attīstības aspektiem saistīti jautājumi. Cik populārs bija jūgendstils Latvijā kopumā un īpaši mākslinieku vidū? Vai ir iespējams atrast jaunus artefaktus un tēmu papildinošu informāciju? Kā interese par jaunā, modernā stila principiem un starptautiskie impulsi sadzīvo ar ideju par specifisku nacionālas un profesionālas dekoratīvās mākslas radīšanu?

  • 2 Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs, Latvijas Nacionālais vē (...)
  • 3 Jelgavas Ģederta Eliasa Vēstures un mākslas muzejs, Saldus Jaņa Rozentāla Vēstures un mākslas muzej (...)
  • 4 Latvijas Nacionālais arhīvs, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibli (...)

5Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, savu izpēti esmu balstījusi uz mākslas darbiem, kas atrodas Rīgas muzeju kolekcijās2 un vairāku reģionālo muzeju kolekcijās3, materiāliem no arhīviem un bibliotēkām4, Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes datiem un privātkolekcijām. Lai pēc iespējas plašāk atsegtu laikmeta garu un to cilvēku gaumi, kas dzīvoja “tālaika Latvijā”, sniegšu arī nelielu ieskatu daiļamatniecībā un populāro fabriku produkcijā.

  • 5 Pēterburga latviešiem tolaik bija galvenais centrs, kur iegūt augstāko izglītību.
  • 6 Dzimusi Johanna Emīlija Lizete Rozenberga (Elza Rozenberga, 1865–1943).

6Ieskatu tekstilmākslas nozarē gribu sākt, izceļot pazīstamā latviešu gleznotāja Jaņa Rozentāla (1866–1917) devumu. Viņš ir izglītojies Pēterburgas Mākslas akadēmijā5 un tiek uzskatīts par Latvijas nacionālās identitātes simbolu glezniecībā, tomēr mākslinieks devis savu artavu arī tekstilmākslā. Viņa “Altārsega” (1910) (skat. att. zemāk) Rīgas Svētā Jāņa baznīcai, kuru krustdūrienā izšuvušas baznīcas draudzes locekles un kas tagad atrodas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja (DMDM) kolekcijā, ir praktiski vienīgais saglabājies tekstilmākslas paraugs, kas pēc mākslinieka skicēm izpildīts materiālā. Citi altārsegu paraugi redzami tikai skicēs. Šajā altārsegā mēs varam saskatīt Rozentāla individuālo radoši inovatīvo pieeju tēmai. Kompozīcijas centrā mākslinieks novietojis simbolisku motīvu – ābeli, kam ir īpaša nozīme tautas mākslā un folklorā. Ābeles motīvs izmantots arī citā altārsegas skicē (arī ap 1910). Rozentāls šajā laikā zīmējis arī citus ar folkloru saistītu koku motīvus – ozolu, pīlādzi (vāks latviešu tautas pasaku grāmatai “Aizsolītais dēls”, ap 1907) u. c. Divas mākslinieka altārsegu skices (arī ap 1910) izpildītas vairāk dekoratīvā manierē – neizmantojot simbolisku koku atveidojumus, bet strādājot ar laukumiem un līniju ritmiku. Kompozīcijas uzbūvē tajās var saskatīt zināmu līdzību ar vācu jūgendstila skolas pārstāvja J. J. Vrieslander (Diseldorfa) tekstilkompozīcijām. Janis Rozentāls ir autors arī vairākiem skatuves aizkariem – kā piemērus var minēt skatuves priekškaru Aspazijas6 lugai “Vaidelote” un skatuves aizkaru Rīgas Latviešu biedrības namam ar figurālu motīvu, kas gleznots jūgendstila un simbolisma manierē (abi 1909).

Janis Rozentāls. Altārsega. Izšuvušas Sv. Jāņa baznīcas dāmu komitejas locekles. 1910. Vilna, lini, izšuvums, 112 x 256 cm. LNMM DMDM

Janis Rozentāls. Altārsega. Izšuvušas Sv. Jāņa baznīcas dāmu komitejas locekles. 1910. Vilna, lini, izšuvums, 112 x 256 cm. LNMM DMDM

Foto LNMM

7Mākslinieka interesi par jūgendstilu un tā daudzveidīgajām izpausmēm ilustrē arī daži grāmatu grafikas paraugi un vinjetes, kur viņa izteiksmes veids ir daudz aktīvāks un līnijas un formas – vibrantākas. Raksturīgi paraugi ir skices Viļa Plūdoņa stāstam “Fantāzija par puķēm” (ap 1906), mākslas žurnālam “Zalktis” (1907), “Latviešu pasakām” un “Zemgaliešu kalendāram” (1904), kā arī vinjetes “Rubenss”, kas gan radītas vēlāk – 1915. gadā.

8Jāatzīmē arī Jaņa Rozentāla dzīvokļa jūgendstila mēbeles, kurām mākslinieks dizainu radījis pats (20. gs. sāk.; plauktiņu viesistabas iekārtai apgleznojis mākslinieka draugs gleznotājs Bernhards Kristians Karls Borherts (Bernhard Christian Carl Borchert)).

  • 7 Skolas dibinātājs – barons Aleksandrs fon Štiglics (Alexander von Stieglitz, 1814–1884).
  • 8 Skola tika nodibināta 1876. gadā, atvērta mācībām 1879. gada 12. novembrī. Pēc 1917. gada oktobra n (...)

9Ļoti nozīmīgu ieguldījumu visās dekoratīvās mākslas jomās deva Štiglica7 Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas Pēterburgā8 audzēkņi. Gadsimtu mijā skola bija ļoti populāra, un tajā centās iestāties arī daudzi latvieši. Mākslinieki, kurus akcentēšu, vēlāk turpināja savu karjeru Latvijā un deva lielu ieguldījumu Latvijas nacionālās profesionālās mākslas attīstībā 20. gadsimta 20. un 30. gados.

  • 9 Сборник классных работ учеников Центрального училища технического рисования барона Штиглица за 1896(...)

10Mākslinieku radošajiem centieniem 20. gadsimta sākumā ļauj izsekot Štiglica skolas mācību darbu izdevumi – grāmatas, kas iznāca gandrīz ik gadu un kurās tika publicēti studentu labākie kompozicionālie risinājumi. Skolas 1896., 1901., 1902., 1903., 1904. u. c. mācību gadu labāko darbu grāmatās9 publicēti vairāki mākslinieku Jūlija Straumes, Rūdolfa Pērles, Kārļa Brencēna radošie darbi. Galvenokārt gribu uzsvērt kompozīcijas tekstilam (audumu apdrukām, segām, galdautiem), arī skices tapetēm ar ziedu rakstiem. Diemžēl grāmatas sniedz priekšstatu tikai par kompozīcijas, nevis krāsu risinājumu, jo attēli tajās tika publicēti melnbalti. Taču krāsu skalu varam nojaust, balstoties uz tiem darbiem, kas glabājas muzeju kolekcijās un arhīvos.

  • 10 Bija pat radusies doma dibināt mākslas un amatniecības kustībai līdzīgu biedrību Latvijā.

11Skolai bija laba bibliotēka, kur studenti varēja studēt dažādu valstu mākslas izdevumus. Populārākie bija žurnāli “The Studio” (tāpēc mākslinieku studiju laika darbos vērojama netieša mākslas un amatniecības kustības Arts and Crafts movement ietekme), “Dekorative Kunst”, “Jugend”, “Pan”, kā arī citi ārvalstu izdevumi no Vācijas, Francijas, Krievijas u. c. Studenti bija pazīstami ar mākslas un amatniecības kustību Anglijā, par to diskutēja10, pievērsās dabas studijām, sekoja modernām mākslas tendencēm pasaulē, iespaidojās un attīstīja savu personīgo stilu. Viens no ietekmīgākajiem bija žurnāls “The Studio”, kurā varēja gūt ne tikai informāciju par starptautiskām mākslas skatēm (piemēram, 1900. gada izstādi Parīzē) un citām izstādēm, bet arī ieskatu nozīmīgu mākslinieku –Viljama Morisa (William Morris), Voltera Kreina (Walter Crane), Čārlza Voisija (Charles Voysey) u. c. – daiļradē. Šķiet, nozīmīga bijusi arī žurnāla rubrika “Studijas sarunas”, kurā tika publicēti inovatīvu, atzinību guvušu dizaina paraugu attēli. Iecienīti bija arī Vācijas mākslas un amatniecības žurnāli.

  • 11 Северюхин, Дмитрий. Старый художественный Петербург: рынок и самоорганизация художников от начала X (...)

12Arī pašā Pēterburgā 19. gadsimta beigās tika organizētas modernās mākslas attīstībai nozīmīgas starptautiskas izstādes – kā Japānas mākslas izstāde vai Krievijas un Somijas izstāde (1898). 1899. gadā Štiglica skolas muzejā tika sarīkotas divu pasaulslavenu mākslinieku darbu skates: Renē Lalika (René Lalique, 1860–1945, Francija) rotu izstāde un Lūisa Komforta Tifanija (Louis Comfort Tiffany, 1848–1933, ASV) stikla mākslas izstāde11.

Jūlijs Straume. Mets dekoratīvajam audumam “Pāvi”. 1906. Papīrs, tempera. 121 x 90 cm.

Jūlijs Straume. Mets dekoratīvajam audumam “Pāvi”. 1906. Papīrs, tempera. 121 x 90 cm.

Foto LNMM

13Štiglica skolas cītīgākie studenti konkursa kārtā varēja saņemt ārzemju stipendijas un vairākus gadus praktizēties ārzemēs. Arī daudzi latviešu studenti devās uz Franciju, Vāciju, Itāliju, Spāniju u. c. valstīm. Biežākais ceļojumu mērķis bija Parīze. Vairāki jaunie latviešu stipendiāti papildināja meistarību pie pasaulē pazīstamiem māksliniekiem un nereti arī varēja izstādīt savus darbus kādā Parīzes salonā vai citur ārzemēs. Tekstilmākslinieks Jūlijs Straume (1874–1970) Parīzē uzgleznoja savus visskaistākos un tam laikam arī ļoti modernos auduma un tapešu rakstus (1905–1906). Šie darbi izceļas ar profesionalitāti ne tikai kompozīcijā, bet arī krāsu risinājumos. Rīgas muzeju un arhīvu kolekcijās atrodas viņa kompozīcijas ar dažādiem putnu (dzērvju, kaiju u. c.), ziedu un augu motīviem, arī zirnekļu un zivju (te vērojama arī tolaik populārā Japānas mākslas ietekme) u. c. motīviem. Viena no mākslinieka iespaidīgākajām tālaika auduma kompozīcijām ir “Pāvi” (skat. att. zemāk), kas atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā. Tajā attēloto pāvu motīvu jūgendstila laikā diezgan plaši attēloja dažādu valstu mākslinieki. Te jāmin Voltera Kreina “Pāvu dārza tapetes” (Peacock Garden wallpaper, 1889), un citi auduma dizaina paraugi Anglijā, Feliksa Godēna (Felix Gaudin) vitrāžas Francijā utt. Dažās neliela izmēra skicītēs Jūlijs Straume dažreiz pat atzīmējis savu ierosmju avotu (konkrēta žurnāla nosaukumu).

14Spēcīgs jūgendstila iespaids vērojams slavenā latviešu tēlnieka Gustava Šķiltera (1874–1954) daiļradē. Pēc Štiglica skolas beigšanas 1899. gadā mākslinieks vairākus gadus (1900–1905) pavadīja ārzemēs, studējot pie Ogista Rodēna Parīzē u. c. Īpaši skaistas ir mākslinieka radītās dabas studijas (24 lapas no sērijas “Dabas formas” – darbs, ar kuru Šķilters absolvēja Štiglica skolu). Tajās redzams, cik oriģinālā veidā dabas iespaidi pārtapuši dekoratīvi lietišķās mākslas objektos. Varam tikai apbrīnot viņa prasmi radīt dekoratīvas piespraudes, jostu sprādzes, spalvaskātus, spoguļus vai svečturus no kļavu, liepu, apšu u. c. koku lapām un pumpuriem (skat. att. zemāk). Šķiltera māka pārvaldīt jūgendstila plastiku atklājas arī tādu priekšmetu kā sālstrauks, vēstuļu kastīte, rotaslietu kārbiņa, vāze, ķemme, atslēgas plāksne u. c. dizainā. Minētie objekti, kas saglabājušies ģipsī, visticamāk, nekad nav realizēti materiālā, bet, neskatoties uz to, tie ir labi laikmeta un mākslinieka daiļrades liecinieki. Gustava Šķiltera interese par jūgendstilu turpinājās samērā ilgi. Pēc atgriešanās no ārzemēm viņš kļuva par Štiglica skolas Dekoratīvās tēlniecības nodaļas vadītāju (1905–1918).

Gustavs Šķilters. Kļava. No sērijas “Dabas formu dizaini”. 1899. Papīrs, akvarelis, tuša 26,5 x 35,2 cm.

Gustavs Šķilters. Kļava. No sērijas “Dabas formu dizaini”. 1899. Papīrs, akvarelis, tuša 26,5 x 35,2 cm.

Foto LNMM

  • 12 Novadniece, Ināra. Jūlijs Madernieks. Rīga: Zinātne, 1982, 26., 32.–33. lpp.
  • 13 Harald Hedberg Tor (1862–1931), zviedru rakstnieks. Romāns “Jūdass” pirmoreiz publicēts 1886. gadā.

15Jūlijs Madernieks (1870–1955), kurš uzskatāms par vienu no Latvijas nozīmīgākajiem dekoratīvās mākslas meistariem 20. gadsimta 20.–30. gados, savas karjeras sākumā bija pievērsies galvenokārt ornamentam, grāmatu grafikai, vinjetēm. Tas bija viņa mākslinieciskās izteiksmes stila formēšanās laiks – laiks, kurā vēl zināms iespaids jūtams gan no mākslas un amatniecības kustības Arts and Crafts movement meistariem (īpaši pēc viņa studiju brauciena uz Londonu 1899. gadā), gan arī no nacionālā romantisma izteiksmēm Somijā (kuras īpaši izpaudās 1900. gada Parīzes izstādē)12. Jūgendstila iespaids jūtams kā liekto līniju vijumos ziedu motīvos, tā arī čūsku atviedojumos vairāku grāmatu noformējumos – kā piemēri minami “Poruka stāsti”, Tora Hedberga13 “Jūdass” (ap 1906–1909) u. c. Madernieka interesi par jūgendstila motīviem atspoguļo arī melnbaltās skices, kas atrodas Latvijas arhīvā.

16Ap 1903.–1904. gadu mākslinieks strādā pie vairākiem privātiem jūgendstila interjeriem. Visplašāk minētais, bet saglabājies tikai preses izdevumu fotogrāfijās ir advokāta Friča Alberta dzīvokļa interjers, kas salīdzinājumā ar viņa pārējo tālaika daiļradi ir samērā bagātīgi ornamentēts. Ap 1906.–1907. gadu Madernieka izteiksmes stils galvenokārt nacionālo ornamentu iespaidā mainās un vijīgās līnijas pārtop asās un stūrainās. Tieši ar šo izteiksmes stilu mākslinieks kļūst atpazīstams un populārs vēlāk. Labi tā paraugi ir mākslas mēnešraksta “Zalktis” (1908) vāku noformējumi un interjera dizains Ata Ķeniņa ģimnāzijas zālei (1910).

  • 14 Jānis Jaunsudrabiņš, Gustavs Šķilters u. c.
  • 15 Novadniece, Ināra. Jūlijs Madernieks. Rīga: Zinātne, 1982, 93. lpp. Divi no Jūlija Madernieka tālai (...)

171913. gadā Jūlijs Madernieks publicēja oriģinālzīmējumu izdevumu “Ornaments” radošiem cilvēkiem un, neskatoties uz kritiku presē14, kas to atzina park pārāk komplicētu, izdeva to arī ārzemēs. Šajā krājumā viņš inovatīvā veidā bija radījis un attīstījis ģeometrisko ornamentu no ziedu, augu un dzīvnieku motīviem. Mākslinieks bija izstrādājis arī vairākus alfabēta burtu dizaina piedāvājumus. DMDM kolekcijā redzams, ka viena no grāmatā publicētajām skicēm – zīmējums ar vardēm (skat. att. zemāk) – ir realizēta tekstildarbā. Audumu skicēm, kas radītas laikā no 1907. līdz 1914. gadam, raksturīgs vertikālu paralēlu līniju un pagarinātu ornamentu lietojums15. Jūgendstila izteiksme daļēji turpinās arī meistara 20. gadsimta 20. gados radītajos audumos un mēbelēs, kad viņš stilizē ģeometriskos ornamentus, dzīvnieku un augu motīvus.

Jūlijs Madernieks. Ornamentu dizains no grāmatas “Ornaments”. 1913. LNMM bibliotēkas kolekcija

Jūlijs Madernieks. Ornamentu dizains no grāmatas “Ornaments”. 1913. LNMM bibliotēkas kolekcija

Foto LNMM

18Jūlija Madernieka daiļrade bija ļoti bagātīga. Viņš ne tikai radīja daudz audumu un paklāju kompozīciju, dizainēja interjerus un mēbeles, bet bija arī mākslas zinātnieks un pasniedzējs. Atgriezies Rīgā no studijām ārzemēs, viņš atvēra savu “Madernieka mākslas studiju” (1904–1914), kā arī strādāja vairākās citās mākslas skolās par kompozīcijas pasniedzēju, tādējādi kļūstot par ietekmīgu mācībspēku un sekmējot jaunāko paaudžu mākslas izglītību.

  • 16 Tajā laikā darbojies arī metālmākslas un stikla mākslas jomā, radījis atsevišķus projektus mēbelēm (...)

19Jāpiemin arī cita Štiglica skolas absolventa, mākslinieka Eduarda Vītola (1877–1954), nozīmīgais devums dekoratīvajā mākslā. Īpaši jāakcentē mākslinieka radītās audumu skices, lai gan tieši viņa jūgendstila laika darbi ir saglabājušies vismazāk16. Eduards Vītols radījis audumu skices galvenokārt ar dabas motīviem – stilizētiem ziediem.

  • 17 Grāmatu sērija audējiem (Musturu grāmatas) “Pirmdienas rīts”, “Otrdienas rīts” (1904), “Trešdienas (...)

20Nozīmīgu ieguldījumu dekoratīvās mākslas attīstībā devis aužamo steļļu konstruktors un aušanas kursu vadītājs Pēteris Viļumsons (1872–1939). 20. gadsimta sākumā viņš izgudroja jauna veida steļļu paraugu Latvijā – žakarda stelles ar perfokartēmun par savu jaunievedumu ieguva vairākus Grand Prix apbalvojumus gan cariskajā Krievijā, gan ārzemēs. Viļumsons organizēja regulārus aušanas kursus un izdeva vismaz četras audumu rakstu grāmatas audējiem17, kurās centās modernizēt no tautas mākslas aizgūtus ornamentus – cik nu vispār jūgendstila paraugus bija iespējams adaptēt aušanas tehnikai. Jūgendstils noteikti bija vairāk piemērots izšūšanai, tamborēšanai, rišeljē un mežģīņu darināšanas tehnikai, aplikācijai u. c.

21Keramikas nozarē kā pirmais jāmin DMDM kolekcijas senākais eksponāts – Jūlija Jaunkalniņa (1866–1919) “Dekoratīvais šķīvis” (1892). Mākslinieks bija prominenta figūra Štiglica skolā – auduma kompozīcijas klases vadītājs. Diemžēl nekas no viņa audumu skicēm nav saglabājies. Kā otrs senākais paraugs jāmin Jūlija Straumes 1903. gadā radītā vāze, kurā izmantots jūgendstilā populārs motīva – kastaņlapa (vāzes attēls publicēts Štiglica skolas audzēkņu darbu izdevumā).

  • 18 Šī vāze asignēta latviski, bet uz pārējām divām autora uzvārds rakstīts krievu valodā. Tas, iespēja (...)

22DMDM pēdējo jaunieguvumu vidū jāizceļ vairāki periodā starp 1910. un 1912. gadu radīti tēlnieka Augusta Jullas (Jurlas) (1872–1958) darbi: “Trauks ar zivīm” (skat. att. zemāk), “Vāze ar putnu un sienāzi” un “Trauks ar krabi”18 (visi ar Štiglica skolas zīmogu). Tie ir lieliski jūgendstila piemēri ar tipiskiem tālaika motīviem un tēlniecisku, reljefā risinātu virsmas ekspresiju. Mākslinieka galvenā inovācija bija meklēt un radīt jaunu formas risinājumu. Viņš to rada keramiķa prasmju un tēlnieka talanta apvienojumā. Inovatīvs šajā gadījumā bija arī lustras glazūras pielietojums.

Augusts Julla. Trauks ar zivīm. 1910–1912. Māls, lustras glazūra, reljefs. 31 x 50 cm. LNMM DMDM

Augusts Julla. Trauks ar zivīm. 1910–1912. Māls, lustras glazūra, reljefs. 31 x 50 cm. LNMM DMDM

Foto LNMM

23Šajā aspektā jāizceļ arī Ansis Cīrulis (1883–1942) – vadošais mākslinieks visās Latvijas dekoratīvās mākslas jomās 20. gadsimta 20.–30. gados. Jūgendstila laiks sakrīt ar viņa daiļrades sākuma periodu, kad mākslinieku interesē tikai keramika. Pēc vairāku mēnešu studijām Štiglica skolā Ansis Cīrulis turpina apgūt keramiķa prasmes vairākās darbnīcās Rīgā un citviet Latvijā un septiņu gadu laikā vairākkārt dodas papildināt zināšanas uz Parīzi, kur dažos salonos pat organizē savu darbu izstādes. Viņš savā dekoratīvajā izteiksmē tiecās apvienot augu un ziedu motīvus ar etnogrāfiskajiem ģeometriskajiem rakstiem, kā arī radīt jaunas trauku formas un tās papildinošus dekoratīvus elementus. Arī netradicionāli krāsu risinājumi bija viņa interešu lokā (skat. att. zemāk). Daži mākslinieka tālaika radošie meklējumi liecina arī par skandināvu mākslas ietekmi.

Ansis Cīrulis. Vāze. Māls, zemglazūras apgleznojums. 20. gs. sāk. 53 x 63 x 43 cm. LNMM DMDM

Ansis Cīrulis. Vāze. Māls, zemglazūras apgleznojums. 20. gs. sāk. 53 x 63 x 43 cm. LNMM DMDM

Foto LNMM

  • 19 Российский этнографический музей: 1902–2002. Санкт-Петербург: Славия, 2001, с. 118.

24Tēmas apskatā jāpiemin vēl divi mākslinieki, kuri nav ieguvuši augstāko profesionālo izglītību Sanktpēterburgā, bet kuru daiļrade attīstījusies Latvijā, kur abi studējuši vairākās vietējās darbnīcās un mākslas studijās. Viens no viņiem ir Pēteris Šteinbergs (1874–1938), kuru uzskata par vienu no talantīgākajiem tālaika keramiķiem. Viņa darbos vērojama liela formu daudzveidība un krāsu izteiksmība (mākslinieks pievērsa uzmanību arī tolaik pasaulē populārajai matētajai glazūrai). Viens no Šteinberga skaistākajiem darbiem un tipisks jūgendstila paraugs ir “Vāze ar īrisa motīvu” (20. gs. sākums) (skat. att. zemāk). Mākslinieks eksperimentēja ar dažādām krūku un vāžu formām, izmantojot plašu ornamentālo motīvu spektru (līnijas, punktus, zvaigžņveida motīvus, ģeometrisku formu interpretācijas u. c.), kā arī apgleznoja porcelānu. Otrs mākslinieks ir Jēkabs Dranda (1853–1915) – pirmais Latvijas keramiķis, kura darbi guvuši starptautisku atzinību. Mākslinieka 18 apgleznotie šķīvji 1906. gadā tika apbalvoti ar sudraba medaļu Starptautiskajā mākslas un mājrūpniecības izstādē Milānā Itālijā. Viņam patika stilizēt dažādus vietējos augus un ziedu motīvus. Jēkaba Drandas daiļradē neapšaubāmi liela nozīme bija pazīstamajam latviešu grafiķim Rihardam Zariņam (1869–1939), kuram arī bija nozīmīga loma Latvijas etnogrāfiskā mantojuma komplektēšanā (mākslas un amatniecības paraugu vākšanā, 1909–1910) Pēterburgas Krievijas Etnogrāfiskā muzeja kolekcijai. Milānā apbalvojumu ieguvušie Jēkaba Drandas šķīvji bija šīs kolekcijas daļa19.

Pēteris Šteinbergs. Vāze. 20. gs. sāk. Māls, zemglazūras apgleznojums. H 47,5 cm. LNMM DMDM

Pēteris Šteinbergs. Vāze. 20. gs. sāk. Māls, zemglazūras apgleznojums. H 47,5 cm. LNMM DMDM

Foto LNMM

  • 20 Die Rigaer Jubiläums-Ausstellung 1901 in Bild und Wort. Riga: Jonck & Poliewsky, 1902.

25Līdzās Latvijas profesionālo keramiķu darbiem, kas pamatā radīti mākslinieku darbnīcās, nevar neminēt arī vadošās keramikas rūpnīcas un to produkcijas nozīmīgo lomu apkārtējā sociālajā vidē. Šai produkcijai vairāk bija raksturīga starptautiskā jūgendstila ietekme gan formu dizainā, gan to dekorējumā. Informāciju par vadošajām rūpnīcām 19. un 20. gadsimta mijā var iegūt no Rīgas septiņsimtgades jubilejas izstādes (1901) kataloga20. Izstādē bija pārstāvētas visas galvenās tālaika fabrikas, diemžēl muzeju kolekcijās var atrast tikai dažus saglabājušos rūpnīcu ražojumu paraugus, kas bija eksponēti šajā skatē.

26Izstādē ar daudzveidīgu produkciju bija pārstāvēta porcelāna fabrika “J. K. Jessen” (J. C. Jessen’s Porcelain Factory, dibināta 1886. gadā). Laimīgā kārtā iespaidīgā lielizmēra sarkanā “Vāze” ar zelta krāsas ornamentiem, kas saņēma izstādes Grand Prix balvu, atrodas Rīgas Porcelāna muzeja kolekcijā. Savukārt vairākas rūpnīcas porcelāna ražojumiem darinātās skices tasītēm un apakštasītēm (bagātīgi dekorētas dažādu ziedu motīviem un ražotas starp 1886. un 1915. gadu) atrodas DMDM kolekcijā. Rūpnīcas produkcija vairāk bija orientēta uz vācu un franču jūgendstilam raksturīgajām stila izpausmēm.

  • 21 Kuzņecova kompānijas rūpnīcas gadsimtu mijā atradās arī citās Krievijas impērijas pilsētās, piemēra (...)

27Otra vēsturiski nozīmīgā rūpnīca Rīgā bija “M. S. Kuzņecova kompānijas Porcelāna un fajansa rūpnīca”21 (dibināta 1843. gadā). Tā ražoja plašu porcelāna un fajansa produkcijas sortimentu: tējas un kafijas servīzes, pusdienu servīzes, zobu birstīšu turētājus, terīnes, šķīvjus un citus traukus ar populāriem jūgendstila motīviem, ieskaitot īrisu un citu ziedu motīvus (starp 1887. un 1915. gadu). Atsevišķus fabrikas produkcijas paraugus varam apskatīt dažādu Latvijas muzeju kolekcijās.

  • 22 Viens no pēdējiem Rīgas Porcelāna muzeja jaunieguvumiem, piemēram, ir šķīvis no pusdienu servīzes, (...)

281841. gadā dibinātā kompānija “Jakšs un Ko” (J. Jaksch & Co Company) pasūtīja produkciju ārzemēs22, taču deva arī iespēju vietējiem māksliniekiem apgleznot traukus tās porcelāna un fajansa apgleznošanas darbnīcā. Rīgas Jūgendstila muzeja kolekcijā atrodas sešas izteiksmīgas, ar spilgtiem ziedu motīviem rotātas tasītes un apakštasītes, kas apgleznotas kompānijā “Jakšs un Ko”.

29Gan vēsturiski, gan apskatāmajā periodā liela nozīme bija “Celma un Bēma ģipša, krīta un flīžu fabrikai” (Zelm & Boehm Gypsum, chalk and tile factory) un tās produkcijai. Līdztekus krāsnīm, kamīniem un flīzēm fabrikā tika ražoti arī atsevišķi dekoratīvās mākslas priekšmeti – vāzes, puķupodu turētāji, dekoratīvi kašpo u. c. Daži piemēri no fabrikas produkcijas atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, kā arī Rīgas Jūgendstila muzeja kolekcijā. To vidū noteikti jāpiemin arī Jūgendstila muzeja interjera priekšmets: zaļos toņos ieturētais kamīns, kas dekorēts ar jūgendstilam raksturīgo motīvu – kastaņkoka lapām.

  • 23 Bērziņa, Marita. Kārlis Brencēns. Rīga: Neputns, 2008, 29. lpp.

30Jūgendstila aspektā noteikti jāpievērš uzmanība arī stikla mākslas jomai. Nozīmīga un izceļama ir mākslinieka Kārļa Brencēna (1879–1951) daiļrade un viņa radītās vitrāžas. Viņš bija beidzis Štiglica skoluun pēc tam vairākus gadus papildinājis zināšanas ārzemēs pie tādiem pazīstamiem meistariem kā vitrāžists Fēlikss Godēns (Félix Gaudin), jūgendstila dizaina pionieris Ežēns Grasē (Eugène Grasset) Parīzē un slavenais Antonio Gaudi (Antoni Gaudí)23 Barselonā. Brencēns bija apmeklējis Franciju, Holandi, Spāniju, Vāciju un vēlāk tika iecelts par Štiglica skolas Stikla mākslas nodaļas vadītāju. Viens no mākslinieka populārajiem darbiem “Gailis sniegā” (1904, DMDM) tika izstādīts un guva ievērību Parīzes Salon Champ de Mars. Nozīmīgas ir mākslinieka 1906. gadā radītās kompozīcijas (skices) vitrāžām (skat. att. zemāk). Tās ir ārkārtīgi profesionāli izpildītas no kompozīcijas viedokļa, skaistas kolorīta risinājumā un noskaņā, un visās redzama jūgendstila ietekme.

Kārlis Brencēns. Vitrāžas mets. 1906. Papīrs, akvarelis, tuša. 37 x 57 cm.

Kārlis Brencēns. Vitrāžas mets. 1906. Papīrs, akvarelis, tuša. 37 x 57 cm.

Foto LNMM

31Metālmākslas jomu – rotaslietas un sudrabkaļu ražojumu – Rīgas 1901. gada izstādē reprezentēja vācbaltiešu mākslinieks Eriks Bakstads (Erik Bakstad, ?–1904) ar savas darbnīcas Erik Bakstad’s silverworks (dibināta 1878. gadā) veikumu. Viņš arī bija radījis vairākus sudraba suvenīrus jūgendstilā Rīgas septiņsimtgades izstādei. Divi no viņa sudraba jūgendstila kausiem (izteiksmē tuvi internacionālajam jūgendstilam) ir publicēti izstādes katalogā. Gan Erika Bakstada, gan arī citu šī perioda sudrabkaļu radošā darbība noteikti pelnījusi nopietnāku izpēti.

32Par rotaslietām ar nacionāla rakstura iezīmēm runājot, katrā ziņā jāizceļ tēlnieka, arī dizainera un vēlākā Latvijas Valsts Mākslas muzeja direktora (1920–1944) Burkarda Dzeņa (1879–1966) devums saktu dizainā. Mākslinieks centās šo nacionālās rotaslietas formu piemērot modernās mākslas principiem. 20. gadsimta sākumā – periodā starp 1906. un 1919. gadu – Burkards Dzenis gan latviešu inteliģences pārstāvjiem, gan citiem klientiem radīja un arī izstādēs eksponēja diezgan daudz saktu (skat. att. zemāk) ar jūgendstila elementu ietekmi. Piemēram, viņš bija apvienojis tautastērpu saktām tipisko apaļo piespraudes formu ar jūgendstila laikā populāro čūskas simboluun radījis arī citādu formu piespraudes ar atšķirīgu dekoratīvu elementu rotājumu. Jāatzīmē arī, ka pēc Štiglica skolas beigšanas mākslinieks bija praktizējies pie Ogista Rodēna Parīzē (1906).

Kārlis Brencēns. Vitrāžas mets. 1906. Papīrs, akverelis, tuša. 37 x 57 cm.

Kārlis Brencēns. Vitrāžas mets. 1906. Papīrs, akverelis, tuša. 37 x 57 cm.

Foto LNMM

33Svarīgi pieminēt, ka jūgendstils ietekmēja arī Latvijas baznīcās lietoto reliģisko priekšmetu izskatu. Te jāmin divi liturģisko tekstiliju piemēri ar jūgendstila ornamentiku no Latvijas baznīcām. Alsungas baznīcā atrodas pilns liturģisko tekstiliju komplekts: ornāts, stola, manipuls (pasūtīts 1910. gadā Minhenē Jūrkalnes katoļu baznīcai; izpildīts darbnīcā J. G. Schreibmayr Vīnē). Otrs pilnais liturģisko tekstiliju komplekts katoļu liturģijai – no zīda damasta ar brokāta lentu iemalojumu un brokāta izšuvumu (t. sk. manipuls, ornāts, stola, veļums, apmetnis) – ir no Rekavas baznīcas (radīts 20. gs. sāk.). Pie jūgendstilā darinātiem reliģiskiem priekšmetiem var minēt arī svečturus (Krāslavas katoļu kapliča) un Jelgavas Annas baznīcas sudraba kausu ar jūgendstila ornamentiku. Šie priekšmeti joprojām atrodas baznīcās un ir iekļauti Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. No kultūrvēsturiskā un mākslinieciskā viedokļa ļoti vērtīga ir arī divdaļīgā Bībele Die Heilige Schrift (privātkolekcija) ar lielisko vāka grafisko dizainu (rotātu baltām lilijām un zelta jūgendstila ornamentiem), kas iespiesta Rīgā, Emīla Hermaņa (Emil Hermann) tipogrāfijā 1899. gadā.

  • 24 Austrums, Nr. 1, 1904, krās. ielīme pirms 1. lpp.
  • 25 Rihards Zariņš u. c.

34Kā varētu raksturot jūgendstila laika modi un sabiedrības gaumi ikdienas vidē? Sniegt nelielu ieskatu šajā aspektā mani pamudināja Jūlija Madernieka 1904. gadā radītās24 tērpu skices, kas bija zīmētas ar nolūku modernizēt latviešu tautastērpu (iesniegtas tautastērpu konkursam pirms 5. Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem). Mākslinieks bija modernizējis mūsu nacionālos tērpus tieši laikmetam atbilstošā izteiksmē – jūgendstilā. Madernieka centieni bija tam laikam visai progresīvi, un tos kritizēja lielākā daļa masu mediju. Pat daži mākslinieki25 nespēja pieņemt viņa idejas – Madernieks bija pārlieku apsteidzis savu laiku. Nav zināms, cik daudz viņa zīmēto tērpu tika realizēts, bet laikrakstos varam atrast reklāmas, ka šāda veida “jaunos tautastērpus” var pasūtīt Helēnas Freijas darbnīcā.

35Būtiski pieminēt, ka 1900. gadā Latvijā, Jelgavā, sāka izdot modes žurnālu “Modes Vēstnesis”. Tas ne tikai informēja par aktuālajām modes tendencēm pasaulē (īpaši Parīzē); žurnālā varēja lasīt arī nozīmīgu pasaules izstāžu aprakstus, darbnīcu un kursu reklāmas u. c. informāciju. Tika publicēti arī dizaina paraugi lietišķās mākslas meistariem (t. sk. zīmējumi tekstildarbiem dažādās tehnikās), kā arī kompozīcijas galdniekiem un kokapstrādes meistariem. Lai gan žurnāls iznāca tikai vienu gadu un ekonomisku apstākļu dēļ tika slēgts, tas tomēr uzskatāms par nozīmīgu faktu Latvijas kultūras dzīvē.

  • 26 No Latvijas Nacionālās bibliotēkas kolekcijas.
  • 27 Jānis Krišjānis Pliekšāns (1865–1929) – dzejnieks, dramaturgs, tulkotājs un politiķis.
  • 28 Publicēta žurnālā “Domas”, Nr. 3, 1913, 254. lpp. 1912. gadā Aspazija atradās Šveicē. Fotogrāfija u (...)
  • 29 Jelgavas Ģederta Eliasa Vēstures un mākslas muzejs.

36Diemžēl saglabājies ļoti maz tā laika oriģināltērpu, tāpēc informāciju par to vizuālo izskatu varam iegūt galvenokārt no fotogrāfijām, kas atspoguļo dažādu tālaika sociālo grupu sievietes, kā arī no mūsu mākslinieku zīmējumiem / skicēm. Šajā aspektā vērtīgas ir divas latviešu dramaturģes un dzejnieces Aspazijas fotogrāfijas. Viena uzņemta jūgendstila interjerā26 – dzejnieces un viņas vīra Jāņa Raiņa27 vasaras mājā Jaundubultos 1905. gadā. Otrā Aspazija redzama jūgendstila tērpā. Šī fotogrāfija tapusi 1912. gadā28. Vēl divās citās redzama Marija Svikstiņas (Maria Sviksting) jaunkundze – baltvācu aristokrātijai tuvu stāvoša sieviete (privātkolekcija). Viņa attēlota pašas dizainētā un šūtā tērpā, ar tam laikam ļoti tipisku matu sakārtojumu (līdzīgs redzams dažās fotogrāfijās “Modes Vēstnesī”). Arī mūsu mākslinieku zīmējumi – piemēram, Aleksandra Strekavina (1889–1971) zīmējumi paša rakstītajās dienasgrāmatās, kas atspoguļo 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma modi29, un arī Kārļa Brencēna skices – uztverami ne tikai kā mākslas darbi, bet arī kā informācijas avoti, kas labi ilustrē modes tendences. Redzam, ka Latvijā tās atbilst laikmeta strāvām pasaulē.

  • 30 Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

37Mode iet kopsolī ar apkārtējo vidi, dzīvojamo telpu interjeru un gaumi to dekorēšanā. Rokām darinātas lietas (rokdarbi un daiļamatniecības priekšmeti) interjerā tolaik Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem bija ļoti populāras. Kā raksturīgu piemēru šajā aspektā var minēt Alfrēda Plītes-Pleitas (1888–1921) grafikas darbu “Herta lasa” (1913)30. Mākslinieks attēlojis savu māsu sēžam un lasām pie galda, kas apklāts ar jūgendstilā izšūtu galdautu. Cilvēki centās sekot laikmeta garam un modei, un katrā mājā vai dzīvoklī bija galdauti, spilvendrānas, dvieļi, aizkari vai citas interjera tekstilijas, kas izpildītas dažādās rokdarbu tehnikās un dekorētas ar jūgendstila motīviem vai ornamentiem. Vispopulārākie bija ziedu motīvi (orhidejas, lilijas, īrisi, tulpes, vijolītes, krizantēmas u. c.) un putni (gulbji, pāvi, baloži/dūjas, dzērves u. c.). No izpildījuma tehnikām vispopulārākās ir izšuvums un tamborējums (arī rišeljē, mežģīņu darināšana, aplikācija utt.). Šādus daiļamatniecības paraugus varam vērot dažādu Latvijas muzeju kolekcijās, bet tikai dažiem no tiem noteikta autorība (minēts darinātāja vārds). Diemžēl šāda veida interjera priekšmetu paraugu oriģināli, kurus dizainējuši un izpildījuši profesionāli mākslinieki un kuri bijuši eksponēti izstādēs un pat minēti izstāžu katalogos (1910–1916), nav saglabājušies ne oriģinālā veidā, ne fotogrāfijās.

3819. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Baltijas inteliģence bija visai daudzveidīga, arī etniski. Nozīmīgs ieguldījums jūgendstila laikā nāca no vācbaltiešu māksliniekiem, arhitektiem, amatniekiem, kā arī no citu tautību pārstāvjiem. Lielākā daļa no tiem izglītojās Vācijā vai citās valstīs, un viņu devums bija tuvāks starptautiskā jūgendstila iezīmēm. Taču materiālu trūkuma dēļ šo tēmu nav iespējams pilnīgi atspoguļot. Tie daži šo mākslinieku dekoratīvās mākslas darbu vai interjera paraugi, kas ir publicēti Rīgas septiņsimt gadu jubilejas izstādes katalogā (1901) vai izdevumā “Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen” (1908, 1913 u. c.), nav pietiekami plašs materiāls, lai izdarītu secinājumus. Šai tēmai nepieciešama papildu izpēte. Šajā aspektā nozīmīgi minēt gleznotāju Elīzi Jungu-Štillingu (Elise Jung-Stilling), kura 1879. gadā Rīgā atvēra savu privāto zīmēšanas un gleznošanas skolu (tā tika reprezentēta Rīgas septiņsimtgades izstādē), gleznotāju Martu Helmani (Martha Hellmann), kas bija studējusi arī pie labi pazīstamā vācu gleznotāja Maksa Lībermaņa (Max Liebermann) un regulāri piedalījās izstādēs. Dažas mākslinieces tekstilijas ir publicētas 1908. gada izdevumā “Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen”. Kā izstāžu dalībnieki minēti arī gleznotāja Eva Margarēte Borherte-Švainfurte (Eva Margarethe Borchert-Schweinfurth, 1903) un Zuza Valtere (Susa Walter, 1912), arī Helēna Freija (Helena Frey), Aleksandrs Baranovskis (Alexandre Baranowski) u. c. Protams, mākslinieku, kurus vajadzētu pieminēt, ir krietni vairāk.

39Pētījuma rezultāti liecina: neskatoties uz to, ka oriģinālu saglabājies maz, jūgendstila iespaids Latvijā bija samērā liels – ne tikai sadzīvē, bet arī profesionālajā dekoratīvi lietišķajā mākslā. Var apgalvot, ka tas aptvēra visus dekoratīvās mākslas veidus (ieskaitot mēbeļu dizainu un ādas plastikas mākslu, t. sk. grāmatiesējumu – nozares, kurām nepieciešams atsevišķs dziļāks pētījums). Laika periods, kuru varam saistīt ar jūgendstila stilistiskām iezīmēm Latvijas mākslā, aptver posmu no 19. gadsimta 90. gadiem līdz 1913./1914. gadam – laikam, kad visas mākslinieku aktivitātes šajā jomā pārtrauca Pirmais pasaules karš. Tomēr iespējams pierādīt, ka dažu mākslinieku daiļradē jūgendstila ietekme novērojama arī viņu turpmākajos karjeras gados.

Haut de page

Notes

1 Eduards Kļaviņš, Silvija Grosa, Ināra Novadniece, Agrita Tipāne u. c. (Latvija), arī Džeremijs Hovards (Jeremy Howard, Lielbritānija) u. c. Vairāki Latvijas mākslas pētnieki ir daļēji saskārušies ar šo periodu, pētot individuālās mākslinieku daiļrades un atspoguļojot tās monogrāfijās.

2 Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, Rīgas Jūgendstila muzejs (muzejs “Rīgas Jūgendstila centrs”), Rīgas Porcelāna muzejs, Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs (Rakstniecības un mūzikas muzeja kolekcija).

3 Jelgavas Ģederta Eliasa Vēstures un mākslas muzejs, Saldus Jaņa Rozentāla Vēstures un mākslas muzejs, Ogres Vēstures un mākslas muzejs.

4 Latvijas Nacionālais arhīvs, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka.

5 Pēterburga latviešiem tolaik bija galvenais centrs, kur iegūt augstāko izglītību.

6 Dzimusi Johanna Emīlija Lizete Rozenberga (Elza Rozenberga, 1865–1943).

7 Skolas dibinātājs – barons Aleksandrs fon Štiglics (Alexander von Stieglitz, 1814–1884).

8 Skola tika nodibināta 1876. gadā, atvērta mācībām 1879. gada 12. novembrī. Pēc 1917. gada oktobra notikumiem tā vairākkārt tika transformēta un 1924. gadā slēgta. Skat.: http://www.encspb.ru/object/2804028810?lc=en

9 Сборник классных работ учеников Центрального училища технического рисования барона Штиглица за 1896 (izdots 1898), .. 1901 (izdots 1904), .. 1902 (izdots 1905), .. 1903 (izdots 1906), .. 1904 (izdots 1911). Санкт-Петербург: Типография Главного управления Уделов.

10 Bija pat radusies doma dibināt mākslas un amatniecības kustībai līdzīgu biedrību Latvijā.

11 Северюхин, Дмитрий. Старый художественный Петербург: рынок и самоорганизация художников от начала XVIII века до 1932 года = Artistic Petersburg of the Times Past: Professional Market and the Means of Artists’ Self-promotion (the 1700s–1932). Санкт-Петербург: Изд. дом “Мiръ”, 2008, с. 198.

12 Novadniece, Ināra. Jūlijs Madernieks. Rīga: Zinātne, 1982, 26., 32.–33. lpp.

13 Harald Hedberg Tor (1862–1931), zviedru rakstnieks. Romāns “Jūdass” pirmoreiz publicēts 1886. gadā.

14 Jānis Jaunsudrabiņš, Gustavs Šķilters u. c.

15 Novadniece, Ināra. Jūlijs Madernieks. Rīga: Zinātne, 1982, 93. lpp. Divi no Jūlija Madernieka tālaika tekstildizaina paraugiem bija publicēti izdevumā “Ilustrēts Žurnāls”, Nr. 1, 1921, 12. lpp.

16 Tajā laikā darbojies arī metālmākslas un stikla mākslas jomā, radījis atsevišķus projektus mēbelēm un keramikai (viņa kafijas servīze ieguvusi 2. vietu Pēterburgas Porcelāna manufaktūras konkursā). Eduards Vītols. Radošā biogrāfija, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja arhīvs, MP-74.

17 Grāmatu sērija audējiem (Musturu grāmatas) “Pirmdienas rīts”, “Otrdienas rīts” (1904), “Trešdienas rīts” (1905), “Ceturtdienas rīts” (1911).

18 Šī vāze asignēta latviski, bet uz pārējām divām autora uzvārds rakstīts krievu valodā. Tas, iespējams, norāda uz to, ka trauks ar vēzi darināts nedaudz vēlāk.

19 Российский этнографический музей: 1902–2002. Санкт-Петербург: Славия, 2001, с. 118.

20 Die Rigaer Jubiläums-Ausstellung 1901 in Bild und Wort. Riga: Jonck & Poliewsky, 1902.

21 Kuzņecova kompānijas rūpnīcas gadsimtu mijā atradās arī citās Krievijas impērijas pilsētās, piemēram, Duļevā u. c. Balstoties uz porcelāna eksperta un speciālista Zigurda Konstanta informāciju, visās bija pieejamas analogas trauku formas.

22 Viens no pēdējiem Rīgas Porcelāna muzeja jaunieguvumiem, piemēram, ir šķīvis no pusdienu servīzes, kuras apgleznojuma dizaina Chantrey autors ir Čārlzs Hinlijs (Charles Hinley, Lielbritānija). Pusdienu servīzi ražoja kompānija Brown-Westhead, Moore & Co. Stafordšīrā (Staffordshire) Lielbritānijā pēc “Jakšsun Ko” kompānijas pasūtījuma (1891–1905).

23 Bērziņa, Marita. Kārlis Brencēns. Rīga: Neputns, 2008, 29. lpp.

24 Austrums, Nr. 1, 1904, krās. ielīme pirms 1. lpp.

25 Rihards Zariņš u. c.

26 No Latvijas Nacionālās bibliotēkas kolekcijas.

27 Jānis Krišjānis Pliekšāns (1865–1929) – dzejnieks, dramaturgs, tulkotājs un politiķis.

28 Publicēta žurnālā “Domas”, Nr. 3, 1913, 254. lpp. 1912. gadā Aspazija atradās Šveicē. Fotogrāfija uzņemta 1912. gada martā. To uzņēmusi izdevniecība “Burtnieks” Rīgā.

29 Jelgavas Ģederta Eliasa Vēstures un mākslas muzejs.

30 Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Haut de page

Table des illustrations

Titre Janis Rozentāls. Altārsega. Izšuvušas Sv. Jāņa baznīcas dāmu komitejas locekles. 1910. Vilna, lini, izšuvums, 112 x 256 cm. LNMM DMDM
Crédits Foto LNMM
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2543/img-1.jpg
Fichier image/jpeg, 13k
Titre Jūlijs Straume. Mets dekoratīvajam audumam “Pāvi”. 1906. Papīrs, tempera. 121 x 90 cm.
Crédits Foto LNMM
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2543/img-2.jpg
Fichier image/jpeg, 94k
Titre Gustavs Šķilters. Kļava. No sērijas “Dabas formu dizaini”. 1899. Papīrs, akvarelis, tuša 26,5 x 35,2 cm.
Crédits Foto LNMM
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2543/img-3.jpg
Fichier image/jpeg, 9,0k
Titre Jūlijs Madernieks. Ornamentu dizains no grāmatas “Ornaments”. 1913. LNMM bibliotēkas kolekcija
Crédits Foto LNMM
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2543/img-4.jpg
Fichier image/jpeg, 23k
Titre Augusts Julla. Trauks ar zivīm. 1910–1912. Māls, lustras glazūra, reljefs. 31 x 50 cm. LNMM DMDM
Crédits Foto LNMM
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2543/img-5.jpg
Fichier image/jpeg, 9,9k
Titre Ansis Cīrulis. Vāze. Māls, zemglazūras apgleznojums. 20. gs. sāk. 53 x 63 x 43 cm. LNMM DMDM
Crédits Foto LNMM
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2543/img-6.jpg
Fichier image/jpeg, 16k
Titre Pēteris Šteinbergs. Vāze. 20. gs. sāk. Māls, zemglazūras apgleznojums. H 47,5 cm. LNMM DMDM
Crédits Foto LNMM
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2543/img-7.jpg
Fichier image/jpeg, 9,3k
Titre Kārlis Brencēns. Vitrāžas mets. 1906. Papīrs, akvarelis, tuša. 37 x 57 cm.
Crédits Foto LNMM
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2543/img-8.jpg
Fichier image/jpeg, 16k
Titre Kārlis Brencēns. Vitrāžas mets. 1906. Papīrs, akverelis, tuša. 37 x 57 cm.
Crédits Foto LNMM
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2543/img-9.jpg
Fichier image/jpeg, 18k
Haut de page

Pour citer cet article

Référence papier

Velta Raudzepa, « Jūgendstila noskaņās: dekoratīvās mākslas attīstības aspekti Latvijā »La Revue de la BNU, 19 | 2019, 84-93.

Référence électronique

Velta Raudzepa, « Jūgendstila noskaņās: dekoratīvās mākslas attīstības aspekti Latvijā »La Revue de la BNU [En ligne], 19 | 2019, mis en ligne le 01 mai 2019, consulté le 08 mai 2021. URL : http://journals.openedition.org/rbnu/2543 ; DOI : https://doi.org/10.4000/rbnu.2543

Haut de page

Auteur

Velta Raudzepa

Mg. Art, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs / Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs

Haut de page
Rechercher dans OpenEdition Search

Vous allez être redirigé vers OpenEdition Search