Navigation – Plan du site

AccueilNuméros19Le DossierLes arts graphiquesLatvijas jūgendstila plakāti: ret...

Le Dossier
Les arts graphiques

Latvijas jūgendstila plakāti: retais un nezināmais mantojums

Katrīna Teivāne-Korpa et Dmitrijs Zinovjevs
p. 102-109
Cet article est une traduction de :
Les affiches Art nouveau lettones, patrimoine rare et méconnu [fr]

Texte intégral

  • 1 Umblija, Ramona. Plakāts Latvijā un blakusparādības. No: Plakāts Latvijā = Posters in Latvia = Плак (...)

1Rakstot par plakātu vēsturi Latvijā, mākslas zinātniece Ramona Umblija iezīmē šādu ainu: “Senākās atrastās plakātlapas [..] Latvijā datējamas ar 1863. gadu. Tieši togad beidzās sešus gadus ilgušie Rīgas vaļņu nojaukšanas darbi, to vietā veidojās modernai lielpilsētai raksturīga bulvāru un kanāla apstādījumu zona, kas ietvēra viduslaicīgo šaurieliņu Vecrīgu. Skopās tālaika dokumentālās liecības – nejauši fotoattēli, skatu kartes, avīzes – liecina, ka Latvijas pilsētās 19. gs. beigās un gadsimtu mijā “plakātu bums” nebija vērojams: dažāda rakstura aktuālajai infomācijai bija sava vieta avīžu slejās, firmu nosaukumi tika uzkrāsoti tieši uz būves fasādes, komercreklāma vēl pieticīgi izkārtojās veikalu logu vitrīnās, bet pilsēttelpā Rīgā (otrā lielākajā Krievijas rietumdaļas pilsētā) un Liepājā lielāko ielu krustojumu malās tika izvietoti glīti afišu stabi.”1 Šiem vārdiem apliecinājumu var gūt, šķirstot jebkuru 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma Rīgas skatu albumu vai lūkojoties tā laika pastkartēs. Rīgas ielas salīdzinājumā ar pasaules metropoļu bulvāriem šķiet rāma miera apņemtas. To lepnums – virkne jaunuzceltu ēku, kuras šodien atpazīstam kā Rīgas jūgendstila arhitektūras pērles. Attēlos redzamo namu fasādes ir vēl laika un cilvēka roku neapbružātas. Pie tām nav manāms neviens plakāts, arī afišu stabi parādās retos uzņēmumos. Ir pamats domāt, ka Rīgā kā vienā no Krievijas impērijas rūpniecības, tirdzniecības un kultūras centriem, kā arī citās Latvijas pilsētās, bija sastopami Maskavā, Sanktpēterburgā vai Vācijā ražoti universālie plakāti, taču to pēdas praktiski nav atrodamas. Jūgendstila izpausmes Latvijā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā visuzskatāmāk izpaužas grāmatu mākslā un ilustrācijās. Par to, ka plakātu izplatība un arī vietējo – gan vācu, gan latviešu izcelsmes – mākslinieku interese par tiem šajā laikā bijusi samērā neliela, apliecina arī Latvijas repozitārijos glabātās kolekcijas.

2LNB mūsdienās ir uzskatāma par nozīmīgāko Latvijas plakātu krātuvi. Sīkiespieddarbu un Mākslas lasītavas krājumā ir vairāk nekā 10 000 vienību – no necilām afišām līdz mākslinieciski augstvērtīgiem darbiem, kas pārstāv aptuveni 150 gadu ilgu laika posmu. Pie senākajiem plakātu mākslas aizmetņiem ir pieskaitāms, piemēram, H. Šica (Schütz) veltījums I Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem “Nevis slinkojot un pūstot…” (1873), arī ievērojamā latviešu mākslinieka Riharda Zariņa veidotā dziesmu svētku lapa “Par piemiņu Kurzemes pievienošanai Krievijai un latviešu IV vispārīgiem dziesmu un mūzikas svētkiem Jelgavā” (1895) – abi demonstrē historisma ietekmes. Tomēr pirmie plakātu mākslas šedevri mūsdienu izpratnē viennozīmīgi saistās ar jūgendstila estētiku.

3Ja neskaita atsevišķas reklāmas lapas, LNB krājumā laika posmu no 19. gs. beigām līdz Pirmajam pasaules karam pārstāv pieci kultūrplakāti, kas arī ir kolekcijas izteiksmīgākie jūgendstila piemēri. Zīmīgi, ka tie saistās ar ļoti dinamisku posmu Latvijas un tās mākslas vēsturē. 19. un 20. gs. mijā provinciālajā vidē arvien uzstājīgāk sāka ieplūst jaunās mākslas vēsmas, paralēli tam nozīmīgu attīstību piedzīvoja nacionālā glezniecība, ievērību sāka gūt latviešu izcelsmes mākslinieki. Nacionālās atmodas stīga caurvija visas kultūras jomas, un šis pašapziņas pacēlums līdz ar politiskajām kolīzijām 20. gs. pirmajā un otrajā desmitgadē noveda pie izšķirošā punkta Latvijas vēsturē – valsts dibināšanas 1918. gada 18. novembrī. Lai arī netieši, turpmāk aplūkotie plakāti piedalās šī laikmeta ilustrēšanā.

4Par vienu no pirmajiem mūsdienu Latvijas teritorijā radītajiem mākslinieciskajiem plakātiem šodienas izpratnē tiek uzskatīta vācu izcelsmes gleznotāja Frīdriha Morica (Friedrich Moritz, 1866–1947) 1899. gadā veidotā lapa Rīgas Mākslas biedrības (Rigascher Kunstverein, turpmāk RMB) salona izstādei (skat. att. zemāk). Morics ir dzimis Pēterburgā, ieguvis izglītību Pēterburgas Mākslas akadēmijā, studējis arī Diseldorfā, Minhenē un Vīnē. No 1895. līdz 1905. gadam mākslinieks dzīvoja Rīgā, kur paralēli gleznošanai nodevies arī pasniegšanai un mākslas apskatu veidošanai, bijis aktīvs RMB loceklis. Plakāts, kurā jūgendstila vinjetes ietvarā ir redzams ar antīko kultūru asociējams sievietes tēls pie papīra lapas, tika veidots RMB salona (Salon des Rigaschen Kunstvereins) izstādei. Salons pastāvēja no 1898. līdz 1904. gadam īrētā dzīvoklī Basteja bulvārī 9a (tag. Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris 4) un bija ievērojams ar to, ka ienesa ilgi gaidītu dinamiku vietējā mākslas vidē, nostprinot regulāru un daudzveidīgu izstāžu praksi, nodrošinot to labāku pieejamību publikai un līdz ar to arī veicinot skatītāju interesi un plašāku domapmaiņu par redzēto.

Frīdrihs Morics. Rīgas Mākslas biedrības salona izstādes plakāts. Rīga: F. Deutch, 1899. Litogrāfija. 65 x 48 cm.

Frīdrihs Morics. Rīgas Mākslas biedrības salona izstādes plakāts. Rīga: F. Deutch, 1899. Litogrāfija. 65 x 48 cm.

Foto un kolekcija LNB

5Morica plakāts ir vizuāli lakonisks, tā dekoratīvisms – minimāls. Mākslinieks izmanto grāmatu un žurnālu ilustrācijās un tradicionālajos reklāmas žanros (afišās, izkārtnēs) apgūto praksi, savienojot attēlu, kam piešķirta simbola ietilpība, ar tekstu, kam uzlikta dekoratīva un konstruktīva slodze. Lapas telpu aizpildot ar burtiem un balstot attēlu uz vārdu rindām, Morics cenšas spilgti izcelt tekstu un demonstrē atjautību šrifta zīmējumā un tonālā dekorējuma manierē. Strādājot ar krāsu laukumiem, mākslinieks rada harmonisku kopiespaidu, bet aktīvās kontūrlīnijas, kas pārklāj attēla virsmu, piešķir zīmējumam papildu vitrāžas, aplikācijas vai izšuvuma dekoratīvo efektu. Plakāta stilā rodama neliela līdzība ar japāņu ksilogrāfiju, kas 19. gs. beigās iekaroja Eiropu un iepazīstināja māksliniekus ar jaunām redzējuma formām.

6Ir zināms vēl viens RMB izstādei veltīts, iespējams, Morica plakāts, kas glabājas Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā (turpmāk LUAB). Lapa ir veidota 1901. gadā, un tajā ir attēlota kaila, gleznojoša sieviete ar paleti rokās uz dienvidu ainavas fona. Plakāts ir stilistiski smalkāks un sarežģītāk strukturēts. Interesanta attīstība ir manāma mūzas, iedvesmas jeb mākslas tēla atveidē. 1899. gada plakātā redzamo sievietes figūru var interpretēt kā atsauci uz sengrieķu kultūru, kas ietver gan mītisko, radošo, gan vienlaikus arī tradīciju, kas ir iedibinājusi kanonu, mūsu priekšstatus par to, kas ir skaists, kas ir māksla. Turpretī radošā gara personifikācija šajā darbā ir vitālāka, atbrīvotāka, no tā strāvo aizrautība. Kailums, jebkādu aksesuāru trūkums to atbrīvo no skaidri noteiktām asociācijām. RMB izstāžu mērķis bija iepazīstināt ne tikai ar vietējiem sasniegumiem, bet arī ar starptautiskajām norisēm, uz ko šī plakāta ainaviskais elements veiksmīgi norāda. Kompozīcijas fons ar ciprešu stāviem un sarkanu gaismu izstarojošo sauli, kā arī izteiksmīgais florālais motīvs vinjetes apakšējā daļā pievērš uzmanību jaunās mākslas iedvesmai – dabas formu un līniju bagātībai, tās piedāvāto simbolu ietilpībai.

  • 2 Kļaviņš, Eduards. Glezniecība un grafika. No: Latvijas mākslas vēsture. 4. sēj.: Neoromantiskā mode (...)

7Viens no redzamākajiem sava laika grafiķiem un plakātu māksliniekiem Latvijā ir Rihards Zariņš (1869–1939). Raksturojot Zariņa, arī mākslinieku grupas “Rūķis” biedra, lomu Latvijas mākslas vēsturē, mākslas zinātnieks Eduards Kļaviņš izceļ, ka viņš bija viens no aktīvākajiem nacionālās identitātes meklētājiem, konservatīva nacionālā romantisma adepts un amatnieciski meistarīgs lietišķās grafikas speciālists.2 LNB krājumā ir 19 Zariņa veidoti plakāti, 26 ekslibri, kā arī citi viņa darbību raksturojoši materiāli. Par hrestomātisku jūgendstila piemēru ir uzlūkojams 1900. gadā veidotais Ceļojošo izstāžu biedrības (Verein zur Förderung des Kunstinteresses durch Wanderausstellungen, turpmāk CIB) gleznu izstādes plakāts (skat. att. zemāk). CIB bija RMB partnere trīs jau pieminētā salona pasākumu veidošanā. Plakāts tika darināts pēc Zariņa stažēšanās ārzemēs – Berlīnē, Minhenē, Vīnē un Parīzē. Šie braucieni bija vērtīga iespēja ne vien tikties ar ievērojamiem Eiropas grafikas meistariem kā, piemēram, Aleksandru Ciku (Alexander Zick), Rūdolfu Zeicu (Rudolf Seitz), Maksimilianu Dāzio (Maximilian Dasio), Viljamu Ungeru (William Unger), bet arī iepazīties ar jauniem modernā stila sasniegumiem.

Rihards Zariņš. Ceļojošo izstāžu biedrības gleznu izstāde. Rīga: F. Deutch, 1900. Litogrāfija. 112 x 92 cm.

Rihards Zariņš. Ceļojošo izstāžu biedrības gleznu izstāde. Rīga: F. Deutch, 1900. Litogrāfija. 112 x 92 cm.

Foto un kolekcija LNB

8Līdzīgi kā Morica 1899. gada darbā, mākslas personifikācija šeit parādās kā grieķu jaunava, tomēr vide ap to ir būtiski citāda – meža koku siluets un mirdzošais papardes zieds ieved latviešu mītu un tautas pasaku pasaulē. Mākslinieks savā veidā ir izspēlējis jaunās, uz nacionālām vērtībām orientētās mākslas iniciācijas etīdi. Ieejot burvju mežā un noplūcot brīnumaino ziedu, it kā notiek mākslas atbrīvošanās no tās klasiskā ietvara, un tā paver ceļu jauniem meklējumiem. Papardes zieds latviešu mitoloģijā saistās ar auglību un seksualitāti, līdz ar to šeit var vilkt arī zināmas paralēles ar dionīsisko kultūru un pasaules uztveri, kas ir cieši saistīta ar radošo brīvību. Plakātā izmantotie izteiksmes līdzekļi un forma ir salīdzinoši tradicionāli, Zariņš operē ar internacionālā jūgendstila iemīļotajiem stilistiskajiem paņēmieniem – vispārinājumu, attēla kadrējumu, plakanību un ornamentālismu apvienojumā ar asimetriju. Jūgendstilam raksturīgajā manierē siluetam ir noteicošā loma, tiek izmantoti izteiksmīgi lokāli krāsu laukumi – tumši zaļais, sarkanais, tumši brūnais, baltais. Taču vienlaikus Zariņš iet savu ceļu, piešķirot plakātam spilgti izteiktas lokālā romantisma iezīmes.

  • 3 Ābele, Kristiāna. Publikāciju raža un kritisko diskusiju telpas piepildījums. No: Latvijas mākslas (...)

9Augstāk apskatītā plakāta sakarā saistoša ir arī Zariņa veidotā lapa Latviešu mākslinieku savienības pirmajai izstādei 1910. gadā (LUAB), ko savā ziņā var uzlūkot par parafrāzi 1900. gada darbam un izteiksmīgu nacionālā romantisma paraugu. Par pamatu šeit ir izmantots jau agrāk radīts zīmējums, kas 1909. gadā tika izvēlēts par vāka attēlu fotogrāfa Jāņa Rieksta iecerētajam almanaham “Latvju māksla”, kas tā arī nekad netika izdots.3 Plakāta noformējumā Zariņš ir atteicies no jūgendstila vinjetēm un lieka dekoratīvisma, tā kompozīcija ir ļoti lakoniska, zīmējums – lietišķs. Meža atainojums šeit ir aktīvāks, konkrētāks nekā CIB izstādes plakātā, bet papardes zieda gaismā ar paleti un otām rokās vairs nelūkojas par maģisko ainu pārsteigtā antīkās kultūras vēstniece, bet gan stalta latviešu tautumeita. Darbs stilistiski sasaucas ar Zariņa ilustrāciju sēriju “Ko Latvijas meži šalc”, kas tika veidota no 1908. līdz 1911. gadam.

10Kā jau minēts, 20. gs. sākumā Rīgu bija pārņēmis celtniecības drudzis. Tieši šajā laikā tā iegūst jaunu Eiropas līmenim atbilstošu pilsētas mākslas muzeju, kurš uzcelts pompozā neobaroka stilā, ar atjautīgām atsaucēm uz jūgendstilu. Muzejs tika atklāts 1905. gadā ar Baltijas mākslinieku gleznu izstādi, kuras plakātu radīja Baltijas vācu mākslinieks Bernhards Borherts (Bernhard Borchert, 1862–1945) (skat. att. zemāk). Plakāts ir tipisks jūgendstilam gan alegoriskā tēmas risinājuma, gan kompozīcijas, gan grafiskā izpildījuma ziņā. Kails zēns ar krāsu paleti rokās pasniedzies pēc trausla lauru koka zara. Lauru koks ir rotāts ar kartušām kā stilizēts gleznotāju ģerbonis (Künstlerwappen, vairogs ar trim tukšām kartušām). Tā kā Baltija bija iedalīta trīs guberņās, tas var simbolizēt arī jauno Baltijas mākslu, kas, no vienas puses, tiecas pēc vēstures un kultūras mantojuma saglabāšanas, bet, no otras, piedāvā jaunus izteiksmes līdzekļus. Darbam raksturīga līniju izsmalcinātība un bālo toņu pārsvars, kā arī meistarīgs trīsvalodu tekstuālās daļas savienojums ar attēlu. Šajā lapā Borherts parāda sevi kā smalks kolorists, sasniedzot krāsu vienotību un tonālu harmoniju (pērles pelēkā, okera zeltainā, olīvzaļā savienojums ar gaiši zilo). Mākslinieciskais efekts sasniegts ar kontrasta palīdzību, pretstatot statiskās fona faktūras – apmali, koku viņpus tās – ēnojuma izceltajai dzīvīgajai zēna figūrai. No vienas puses – korektums un atturība, no otras – vieglums un brīvība.

Bernhards Borherts. Baltijas mākslinieku gleznu izstāde. Rīga: A. Grosset / F. Deutch, 1905. Litogrāfija. 100 x 70 cm.

Bernhards Borherts. Baltijas mākslinieku gleznu izstāde. Rīga: A. Grosset / F. Deutch, 1905. Litogrāfija. 100 x 70 cm.

Foto un kolekcija LNB

  • 4 Plakatentwurf. B. Borchert. Riga. Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen, 1907. Herausg (...)
  • 5 Borchert, Eva Margarete. Mara: eine Malerin zwischen Riga, Paris, Moskau, München und Berlin. Husum (...)

11LNB kolekcijā atrodams vēl viens Borherta plakāts, kas tika veidots viņa un sievas, mākslinieces Evas Margarētes Borhertes-Šveinfurtes (Eva Margarethe Borchert-Schweinfurth, 1878–1964) izstādei 1932. gadā (skat. att. zemāk). Tajā ir redzama jūgendstila estētikā attēlota eksotiskā kostīmā tērpusies vācu izcelsmes dejotāja Viola Villanī (Viola Villany), kas pirms Pirmā pasaules kara ar savu uzstāšanos regulāri priecēja Rīgas publiku. Abu mākslinieku izstādes plakāta kontekstā dejotāja gan vairāk ir uztverama kā mūza, ne konkrēta persona. Oriģinālais zīmējums kā plakāta sagatave tapa 20. gs. sākumā (publicēts 1907. gadā “Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen4, bet varētu būt veidots vēl agrāk). Borherte-Šveinfurte savās atmiņās apliecina, ka mākslinieks to bija litografējis daiļavas priekšnesumu reklamēšanai.5 Šī litogrāfija glabājas Rīgas Jūgendstila muzejā.

Aleksandrs Romans. Rīgas Mākslas biedrības mākslas izstāde. Rīga: W. Häcker, 1907. Litogrāfija. 101 x 64 cm.

Aleksandrs Romans. Rīgas Mākslas biedrības mākslas izstāde. Rīga: W. Häcker, 1907. Litogrāfija. 101 x 64 cm.

Foto un kolekcija LNB

Bernhards Borherts. Bernharda un Evas Borhertu gleznu izstāde. Rīga: A. Spotte, 1932. Litogrāfija. 100 x 70 cm.

Bernhards Borherts. Bernharda un Evas Borhertu gleznu izstāde. Rīga: A. Spotte, 1932. Litogrāfija. 100 x 70 cm.

Foto un kolekcija LNB

12Viens no interesantākajiem 20. gs. sākuma plakātu mākslas piemēriem LNB krājumā ir latviešu mākslinieka Aleksandra Romana (1878–1911) 1907. gadā veidotā lapa kārtējai RMB izstādei (skat. att. zemāk). To var uzlūkot kā jūgendstila paņēmienu un klasiskā stājdarba savienojuma paraugu, kas pārsteidz ar tēlainības spēku, monumentalitāti un formu lapidārumu. Meklējot savam laikam atbilstošus tēlus, Romans pievēršas jaunai simbolikai un metaforām, atbrīvojot tās no sākotnēji dotās tēmas. Kompozīcijas centrā ir renesanses laikmeta mākslas pielūdzējs vai kolekcionārs, kas, vērīgi uzlūkojot, rokās groza antīku statueti. Vēstījumu atkal var interpretēt kā klasisko mākslas kanonu pārvērtēšanas, jauno strāvojumu aktualizēšanas metaforu. Romans ar izvēlētajiem izteiksmes līdzekļiem parāda plakātu kā vizuālas uztveres objektu, atklājot konkrētā un vispārinātā savstarpējo saikni, piešķirot apgarotību materiālajai pasaulei, saistot pārmaiņu kontrastus ar patstāvīgā nesatricināmību, tiešumu ar noslēpumainību. Mākslinieks lielu nozīmi piešķir tekstam, kas šeit ir praktiski ierakstīts attēlā. Kolorīts plakātā ir nosvērts, krāsu gamma maksimāli sašaurināta – kas paspilgtina attēla filozofisko noskaņu.

Aleksandrs Romans. Rīgas Mākslas biedrības mākslas izstāde. Rīga: W. Häcker, 1907. Litogrāfija. 101 x 64 cm.

Aleksandrs Romans. Rīgas Mākslas biedrības mākslas izstāde. Rīga: W. Häcker, 1907. Litogrāfija. 101 x 64 cm.

Foto un kolekcija LNB

Bernhards Borherts. Bernharda un Evas Borhertu gleznu izstāde. Rīga: A. Spotte, 1932. Litogrāfija. 100 x 70 cm.

Bernhards Borherts. Bernharda un Evas Borhertu gleznu izstāde. Rīga: A. Spotte, 1932. Litogrāfija. 100 x 70 cm.

Foto un kolekcija LNB

  • 6 Plakate aus dem Wettbewerb des Rigaschen Kunstvereins 1907. Jahrbuch für Bildende Kunst in den Osts (...)
  • 7 Erich Freiherr v. Campenhausen. Plakat. Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen, 1908, [ (...)

13Izdevuma “Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen” 1908. gada laidienā pie Romana plakāta reprodukcijas ir atzīmēts, ka tas ticis novērtēts kā labākais RMB 1907. gada izstāžu plakātu konkursā. Līdzās tam ir publicēta 3. vietas ieguvēja – vēl viena latviešu mākslinieka, Alfrēda Purica (Purītis, 1878–1936) veidota lapa, kurā redzama kailas sievietes figūra ar padevīgi noliektu galvu varenas sfinksas priekšā.6 (Atrašanās vieta nav zināma.) Kompozīcija – izteiksmīgs simbolisma paraugs – savā monumentālismā un sižeta uzbūvē ir līdzīga Romana darbam. Jūgendstila estētika īpaši izpaužas sfinksas figūras līnijās un izmantotajā fontā, taču kopumā arī šeit iztikts bez lieka dekoratīvisma. Šajā pašā izdevumā ir reproducēti vēl daži piemēri. Krāsainajā pielikumā skatāms Baltijas vācu mākslinieka Ēriha fon Kampenhauzena (Erich von Campenhausen, 1872–1926) RMB izstādes plakāts (n. v. 1908, atrašanās vieta nav zināma), kas izceļas ar ziemeļu mitoloģijā balstītu tēlainību un tai atbilstošu, formās teju robustu stilistiku, ko veiksmīgi papildina krāsu gaišie, pastelīgie toņi.7 Attēla labajā malā iekomponēts baltā zirgā sēdošs bruņinieks, kura uzdevums, šķiet, ir sargāt alejas galā redzamo (mākslas) altāri. Gaišo krāsu, īpaši baltās, akcents, bruņinieka un altāra tēlu simbolika vedina domāt par mākslas noslēpuma pārlaicību, mākslinieka misiju kā kalpošanu tai. Tāpat izdevuma šī un 1910. gada laidiena lappusēs ir reproducēti Rīgā dzimušā vācu mākslinieka Aleksandra Baranovska (Alexander Baranowsky, 1874–1941) plakāti, ko viņš ir veidojis dažādiem kultūras notikumiem Drēzdenē. Līdz Pirmajam pasaules karam gadagrāmata iznāca no 1907. līdz 1913. gadam, taču citi plakātu paraugi šajā laikā nav publicēti.

14Ļoti zīmīgi dziesmu svētki ir bijuši V Vispārējie latviešu dziesmu svētki, kas vēsturisku apstākļu dēļ pēc ilgstoša pārtraukuma (iepriekšējie 1895. gadā) notika 1910. gadā. Tie bija pirmie šādi svētki, kur visa laicīgā koncerta programma bija caurcaurēm latviska. Tāpat 1910. gadā apritēja 200 gadu, kopš Vidzeme un Rīga tika pievienotas Krievijai, un šī svinīgā notikuma ēnā paradoksāls šķiet fakts, ka šie bija pēdējie dziesmu svētki Krievijas impērijas sastāvā. Interesants, pretrunīgi vērtēts aspekts bija arī Jūlija Madernieka (1870–1955) ieteikums modernizēt tautas tērpus, piešķirot tiem jūgendstila elementus.

Janis Rozentāls, M. Grīnfelds. V Vispārējie latviešu dziesmu svēki. Rīga: A. Grosset, 1910. Litogrāfija, 68 x 56 cm.

Janis Rozentāls, M. Grīnfelds. V Vispārējie latviešu dziesmu svēki. Rīga: A. Grosset, 1910. Litogrāfija, 68 x 56 cm.

Foto un kolekcija LNB

  • 8 Domāts grāmatizdevējs Aleksandrs Grosets (Alexander Grosset, 1858–1919).
  • 9 Puriņš, Āris. Ķeizariskās majestātes pēdējie latviešu Dziesmu svētki. Jūrmala, Nr. 26, 1990, 12. jū (...)

15Par V Vispārējo dziesmu svētku plakāta autoriem šodien tiek uzskatīti divi – nacionālās mākslas dižgars Janis Rozentāls (1866–1916) un kāds M. Grīnfelds. Ir zināms, ka “svētku plakātu sacensībai bija iesūtīti 12 zīmējumi. Vērtētāji Rozentāls, Madernieks un Grosets8 atzina, ka neviens no tiem nav pirmās godalgas cienīgs, bet uzvarētāja M. Grīnfelda zīmējums tika izmantots par pamatu svētku plakātam, kurš tagad greznoja vitrīnas un afišu stabus.”9 Šodien ir sarežģīti šajā kopdarbā nošķirt Rozentāla un Grīnfelda ieguldījumu, ja neskaita sievietes figūras (īpaši sejas) zīmējumu, kas atbilst Rozentāla rokrakstam. Plakāta kompozīcija ir sadalīta divās autonomās daļās – tekstuālajā un tēlainajā. Var teikt, ka tekstuālā eksistē neatkarīgi no attēla, kas savukārt uzskatāms par tās papildinājumu vai ilustrāciju. Krāsās dominē svinīgi baltais savienojumā ar zeltu, zeltaini dzeltenie okera toņi savienojumā ar gaiši zilā un sārtā lāsmojumu. Plakāta ārējā forma pilnībā atbilst saturam, plastiskā valoda – skaidra un vienkārša. Kompozīcijas centrālais tēls ir tipisks Latvijas simbols – tautumeita ar kokli –, kuru plakāta mākslinieki turpināja plaši ekspluatēt 20. gs. 20. –30. un pat 50. gados. Interesanta, turpmāk pētāma nianse ir arī tautumeitai fonā redzamā dziesmu svētku ēka, kas ievērojami atšķiras no tās, ko šim notikumam bija projektējis arhitekts Ernests Pole.

16Un tomēr iztēli kairina jautājums – kas īsti ir noslēpumainais M. Grīnfelds? Šaurā mākslas zinātnieku lokā pastāv neoficiāla versija, ka tā varētu būt māksliniece Milda Grīnfelde (1881–1966), kas 1906. gadā apmeklējusi Jaņa Rozentāla zīmēšanas un gleznošanas studiju. Kā zināms, Rozentālam bijusi tendence veikt labojumus savu audzēkņu darbos. Tomēr šai versijai pretrunā ir apstāklis, ka nav citu liecību par Grīnfeldes kā grafiķes darbību. Tāpat LUAB kolekcijā glabājas vēl viens M. Grīnfeldam atributēts plakāts, kas veidots par godu Otrajai Krievijas olimpiādei Rīgā no 1914. gada 6. līdz 20. jūlijam. Šis darbs parāda autoru kā pieredzējušu grafiskajās mākslās, kā arī stilistiski neatbilst Grīnfeldes mākslinieciskajam rokrakstam. Līdz ar to šis jautājums prasa turpmāku izpēti.

17LNB tika dibināta 1919. gadā kā jaunizveidotās valsts gara bagātību glabātāja, tāpēc likumsakarīgi, ka arī plakātu vēsture un attīstība vispilnīgāk bibliotēkas krājumā tiek atspoguļota, sākot ar šo laiku. Un tā rāda, ka jūgendstila elementi vēl plaši parādās 20. gadsimta 20. gadu darbos, daudzos ir manāmas gadsimta sākuma vācu plakāta reminiscences un citāti. Taču jāizceļ, ka, ņemot vērā retumu pazīmes, autentiskumu un simbolisko nozīmi Latvijas kultūras vēstures kontekstā, nelielā jūgendstila ēras plakātu kolekcija ir viena no vērtīgākajām LNB Mākslas lasītavas krājumā. Uzskatāmi demonstrējot vāciskās tradīcijas atkāpšanos tautas identitātes atklāsmes priekšā, tā pilntiesīgi iekļaujas jaunās latviešu mākslas ģenēzē.

Haut de page

Notes

1 Umblija, Ramona. Plakāts Latvijā un blakusparādības. No: Plakāts Latvijā = Posters in Latvia = Плакат в Латвии. Rīga: Fronda, 2008, 9. lpp.

2 Kļaviņš, Eduards. Glezniecība un grafika. No: Latvijas mākslas vēsture. 4. sēj.: Neoromantiskā modernisma periods: 1890–1915. Sast. E. Kļaviņš. Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts; Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonds, 2014, 329. lpp.

3 Ābele, Kristiāna. Publikāciju raža un kritisko diskusiju telpas piepildījums. No: Latvijas mākslas vēsture. 4. sēj.: Neoromantiskā modernisma periods: 1890–1915. 166. lpp.

4 Plakatentwurf. B. Borchert. Riga. Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen, 1907. Herausgeber: der Architektenverein zu Riga, 1. Jhrg., S. 144.

5 Borchert, Eva Margarete. Mara: eine Malerin zwischen Riga, Paris, Moskau, München und Berlin. Husum: Husum Druck und Verlagsgesellschaft, 2010, S. 123–124.

6 Plakate aus dem Wettbewerb des Rigaschen Kunstvereins 1907. Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen, 1908. Herausgeber: der Architektenverein zu Riga, 2. Jhrg., S. 83.

7 Erich Freiherr v. Campenhausen. Plakat. Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen, 1908, [b. p.].

8 Domāts grāmatizdevējs Aleksandrs Grosets (Alexander Grosset, 1858–1919).

9 Puriņš, Āris. Ķeizariskās majestātes pēdējie latviešu Dziesmu svētki. Jūrmala, Nr. 26, 1990, 12. jūl., 8. lpp.

Haut de page

Table des illustrations

Titre Frīdrihs Morics. Rīgas Mākslas biedrības salona izstādes plakāts. Rīga: F. Deutch, 1899. Litogrāfija. 65 x 48 cm.
Crédits Foto un kolekcija LNB
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2562/img-1.jpg
Fichier image/jpeg, 20k
Titre Rihards Zariņš. Ceļojošo izstāžu biedrības gleznu izstāde. Rīga: F. Deutch, 1900. Litogrāfija. 112 x 92 cm.
Crédits Foto un kolekcija LNB
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2562/img-2.jpg
Fichier image/jpeg, 75k
Titre Bernhards Borherts. Baltijas mākslinieku gleznu izstāde. Rīga: A. Grosset / F. Deutch, 1905. Litogrāfija. 100 x 70 cm.
Crédits Foto un kolekcija LNB
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2562/img-3.jpg
Fichier image/jpeg, 68k
Titre Aleksandrs Romans. Rīgas Mākslas biedrības mākslas izstāde. Rīga: W. Häcker, 1907. Litogrāfija. 101 x 64 cm.
Crédits Foto un kolekcija LNB
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2562/img-4.jpg
Fichier image/jpeg, 21k
Titre Bernhards Borherts. Bernharda un Evas Borhertu gleznu izstāde. Rīga: A. Spotte, 1932. Litogrāfija. 100 x 70 cm.
Crédits Foto un kolekcija LNB
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2562/img-5.jpg
Fichier image/jpeg, 25k
Titre Janis Rozentāls, M. Grīnfelds. V Vispārējie latviešu dziesmu svēki. Rīga: A. Grosset, 1910. Litogrāfija, 68 x 56 cm.
Crédits Foto un kolekcija LNB
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2562/img-6.jpg
Fichier image/jpeg, 24k
Haut de page

Pour citer cet article

Référence papier

Katrīna Teivāne-Korpa et Dmitrijs Zinovjevs, « Latvijas jūgendstila plakāti: retais un nezināmais mantojums »La Revue de la BNU, 19 | 2019, 102-109.

Référence électronique

Katrīna Teivāne-Korpa et Dmitrijs Zinovjevs, « Latvijas jūgendstila plakāti: retais un nezināmais mantojums »La Revue de la BNU [En ligne], 19 | 2019, mis en ligne le 01 mai 2019, consulté le 07 mai 2021. URL : http://journals.openedition.org/rbnu/2562 ; DOI : https://doi.org/10.4000/rbnu.2562

Haut de page

Auteurs

Katrīna Teivāne-Korpa

Dr. art. Latvijas Nacionālā bibliotēka, Konrāda Ubāna Mākslas lasītava

Dmitrijs Zinovjevs

Mg. art. Latvijas Nacionālā bibliotēka, Konrāda Ubāna Mākslas lasītava

Haut de page
Rechercher dans OpenEdition Search

Vous allez être redirigé vers OpenEdition Search