Navigation – Plan du site

AccueilNuméros19Le DossierLes sociabilités : sociétés savan...Senleonāras grupa un Strasbūras m...

Le Dossier
Les sociabilités : sociétés savantes et cercles culturels

Senleonāras grupa un Strasbūras mākslas pasaules aktivizēšana (1895–1910)

Nikolā Štozkopfs
Traduction de Ieva Tazāne
p. 126-133
Cet article est une traduction de :
Le cercle de Saint-Léonard et l’animation de la scène artistique strasbourgeoise (1895-1910) [fr]

Texte intégral

  • 1 Gistava Štozkopfa piezīme rokrakstā, 1932. Gistava Štozkopfa arhīvi (Archives Gustave Stoskopf, AGS(...)
  • 2 Meyer, Anne-Doris. Le marché de l’art à Strasbourg pendant le Reichsland (1870–1918). Revue d’Alsac (...)

1Senleonāras mākslinieku grupa deva impulsu “intensīvai mākslas kustībai”1, kas attīstījās daudzos virzienos. Tā bija jo intensīvāka tāpēc, ka radās praktiski uz līdzenas vietas – līdz 19. gadsimta 90. gadiem Strasbūras mākslas dzīvi, tā sakot, “administrēja” divas sāncensīgas apvienības: frankofilā Société des amis des arts (Mākslas draugu biedrība) un ģermanofilā Strassburger Kunstverein (Strasburgas mākslas apvienība). Mākslas draugu biedrība reizi trīs gados organizēja izstādes, kur vietējie mākslinieki veidoja fonu, uz kura izcelties Parīzes meistariem. Otra apvienība pamazām zaudēja apgriezienus un 1900. gadā beidza darbību2. Māksliniekiem, kuri devās mācīties uz Parīzi vai Minheni un Berlīni, te nebija nākotnes. Panākumus varēja gūt trimdā, jo īpaši Parīzē, kur uzmirdzēja tādas personības kā Luijs Frederiks Šicenbergers (Louis-Frédéric Schützenberger), Žans Žaks Enē (Jean-Jacques Henner), Anrī Zibē (Henri Zuber) un citi. Taču 1892.–1893. gads iezīmēja pagrieziena punktu, ko ierosināja mākslinieku paaudze, kas lielākoties dzimusi Francijā 19. gadsimta 60. gados, bērnībā pārvāciskojusies un nu bija savas karjeras pilnbriedā. Viņi satikās, organizējās un ņēma likteņa grožus savās rokās. Sapulcējušies jaunizveidotajā Senleonāras grupā, viņi īstenoja pamatīgu programmu, kuras viens no galvenajiem darbības virzieniem bija izstāžu organizēšana.

Senleonāras grupas veidošanās un pirmās iniciatīvas

2Senleonāra pirmām kārtām ir vieta, kapitula īpašums netālu no Obernē, kur dzīvoja vīnkopis Anselms Ložels (Anselme Laugel), ievērojama persona un mecenāts, kas laiku pa laikam arī gleznoja, un Šarls Špindlers, gleznotājs, kurš bija mācījies Berlīnes, Diseldorfas un Minhenes akadēmijā. Špindlers uzņēmās iniciatīvu pirmais – sadarbībā ar vācieti Jozefu Zatleru viņš no 1893. līdz 1896. gadam publicēja izdevumu Elsässer Bilderbogen jeb Images alsaciennes, kura saturu sākumā abi lielākoties nodrošināja paši. Zatlers, nepārspējams gravieris, ilustrēja Elzasas vēstures ainas – pārsvarā traģiskas. Špindlers vairāk pievērsās akvareļiem, no vienas puses, bieži atainojot viduslaiku tēlainumu un, no otras, patiesi aizraudamies ar Elzasas laucinieku tērpiem un paražām.

  • 3 AGS.
  • 4 Spindler, Charles. L’âge d’or d’un artiste en Alsace. Mémoires inédits 1889–1914. Nancy: Éditions P (...)

3Nākamajā, 1894., gadā Špindlers paziņoja par vēl citu mākslinieku – Benuā Artmana (Benoît Hartmann), Leona Hornekera (Léon Hornecker) un Gistava Štozkopfa – pievienošanos. Štozkopfs, kurš kopš 1887. gada novembra studēja Parīzē, 1892. gadā bija iepazinies ar Zatleru un tēlnieku Alfrēdu Marcolfu (Alfred Marzolff) un abus veiksmīgi ieteicis izstādei 1893. gada Salonā. 1894. gadā atgriezies Strasbūrā, viņš regulāri apmeklēja rue des Bouchers krodziņu Mehlkischt, kur pulcējās mākslinieki un studenti, rādīdami savu dzejnieka, muzikanta vai dziesminieka talantu. 1985. gadā kādā dzejolī, kas ilustrēts Vilhelma Buša manierē, viņš aprakstīja, kā četri mākslinieki – divi gleznotāji, Hornekers un viņš pats – un divi muzikanti devušies uz Senleonāru, uz kurieni tos galvenokārt vilka Ložela galds un vīna pagrabs3. Šiem māksliniekiem palaimējās atrast vēl citus viesmīlīgus namatēvus, piemēram, sveču rūpnieku Žoržu Aelu Strasbūras Robertso kvartālā un zosu aknu ražotāju Ogistu Mišelu, kurš kopš 1896. gada ik mēnesi mieloja savus draugus, māksliniekus, rakstniekus un intelektuāļus savā Šiltigheimas namā pie Kunschthafe jeb “mākslu katla”4.

4Šādas pulcēšanās rezultātā par “Senleonāras grupu” sāka dēvēt mākslinieku loku, kas ārpus tā stingrā kodola bija mainīgs un nenoteikts, pārāk neformāls un daudzveidīgs, lai spētu radīt kādu mākslas doktrīnu. Tā nebija skola. Tās spēks bija kolektīvā – darbīgā kolektīvā, kas tāds bija varbūt tieši tāpēc, ka bija vārda vistiešākajā nozīmē labi pamielots ar zemes augļiem un gardu vīnu.

Pirmais kopīgais Senleonāras mākslinieku grupas darbs: “Lüschtig’s üs’m Elsass” (1896). Zatlera zīmēts vāks.

Pirmais kopīgais Senleonāras mākslinieku grupas darbs: “Lüschtig’s üs’m Elsass” (1896). Zatlera zīmēts vāks.

Foto un kolekcija Gistava Štozkopfa arhīva

  • 5 Braunāgels, Hornekers, Laskovskis, Zatlers, Šneiders, Špindlers un Štozkopfs. Līdz 1914. gadam tika (...)
  • 6 Blūmers (Blumer), Feieršteins (Feuerstein), Hāss (Haas), Artmans, Kertžē (Koerttgé), Zēbahs (Seebac (...)
  • 7 Meyer, Anne-Doris. Le premier Salon des peintres alsaciens : l’exposition « Strasbourg-Novembre »., (...)
  • 8 Metz, René. Les peintres alsaciens de 1870 à 1914: [mašīnrakstīts doktora darbs]. USHS, 1971, fasci (...)

5Šis loks savu esību apliecināja pirmām kārtām ar savām iniciatīvām un darbiem. Viens no pirmajiem tā pastāvēšanas apliecinājumiem bija 1896. gadā publicētie Štozkopfa monologi ar atskaņām “Lüschtig’s üs’m Elsass” izdevumā ar Zatlera zīmētu vāku un vairāku mākslinieku ilustrācijām (skat. att. augstāk un zemāk)5. Nākamajā gadā, kad tika izdots “G’spass und Ernscht”, grupai jau bija pievienojušies citi ilustratori6 un divi mūziķi: Erbs (Erb) un Lorencs (Lorentz). Tomēr pirmā nozīmīgākā grupas manifestācija bija izstāde “Strasbourg-Novembre”, kas notika no 1897. gada 1. līdz 30. novembrim rātsnamā. To uzskata par “lūzuma punktu Strasbūras laikmetīgās mākslas izstāžu vēsturē”7, “atskaites punktu Elzasas glezniecības vēsturē”, “oriģinālu kultūras manifestu”8. Bet tieši kāpēc tā bija lūzuma punkts?

Pirmais kopīgais Senleonāras mākslinieku grupas darbs: “Lüschtig’s üs’m Elsass” (1896). Prospekts ar Šneidera un Štozkopfa ilustrācijām.

Pirmais kopīgais Senleonāras mākslinieku grupas darbs: “Lüschtig’s üs’m Elsass” (1896). Prospekts ar Šneidera un Štozkopfa ilustrācijām.

Foto un kolekcija Gistava Štozkopfa arhīva

  • 9 Vēstule tika uzrakstīta pēc Štozkopfa un Ložela 1. jūlija tikšanās Brojī laukuma kafejnīcā Banzin ((...)

6Mākslinieki pirmām kārtām pievērsās pašu interesēm. Viņi nokratīja varu, ko līdz tam savās rokās bija turējusi Mākslas draugu biedrība, kas bija ierosinājusi izstādi. Ložels, kam Štozkopfs bija lūdzis ņemt rokā spalvu, sagatavoja vēstuli, kurā sniedza mākslinieku piekrišanu ar noteikumu, ka “tikai mēs būsim atbildīgi par tās [izstādes] organizēšanu un iekārtošanu un paturēsim tiesības pieņemt tikai tādus mākslas darbus, kas mums šķitīs Strasbūras augsti izglītotās sabiedrības uzmanības vērti. Tāpēc mums šķiet, ka būtu labāk, ja mēs uzrunātu tikai tos māksliniekus, kuru darbi jau tikuši pieņemti Parīzes, Minhenes un Berlīnes salonos”9. Šo vēstuli, ko parakstīja Hornekers, Marcolfs, Zatlers un Štozkopfs, adresēja Mākslas draugu biedrības prezidentam Alfrēdam Ritlengam (Alfred Ritleng), kurš piekrita ļaut māksliniekiem vaļu.

7Šī mākslinieku paaudze uzreiz apzinājās savu vērtību un to pārliecinoši pauda. Viņi, saprotams, lepojās ar to, ka ir elzasieši, un vēlējās iegūt neatkarību no Parīzes un Vācijas mākslas centriem. Šī bija pirmā no visām Senleonāras loka iniciatīvām, ar kuru arī tika ielikts šīs grupas pamatakmens.

8Visbeidzot, trešais elements bija vēlme mazināt mākslu savrupību, atverot durvis dekoratīvajām mākslām, un vienlaikus arī centieni parādīt “pēc modernajiem principiem izkārtotus darbus” tieši šim gadījumam izveidotā interjerā, lai savaldzinātu un piesaistītu publiku.

  • 10 Catalogue de l’exposition d’art Strasbourg-Novembre. Strasbourg, 1897.
  • 11 Journal d’Alsace, 5.IX.1897.

9Izstāde, kurā piedalījās aptuveni 25 mākslinieki, guva panākumus10. Izdevums Journal d’Alsace rakstīja, ka “tāda manifestācija mūsu pilsētā pieredzēta pirmoreiz. [..] Mums vēl nekad nav bijusi iespēja vienkopus redzēt mūsu valstī radītus, bet nepubliskotus darbus”. Tad tiek runāts par “māksliniecisko atmodu”, “dažādu talantu brīvo apvienību” un pēc tam norādīts: “Mākslinieki, kas skolojušies pie dažādiem franču un vācu meistariem un lielākoties izstādījuši darbus Parīzē, Minhenē vai Berlīnē, ir atgriezušies savā tēvijā, meklēdami līdzpilsoņu atbalstu un uzmundrinājumu.”11 Tādējādi 1897. gadā tika sagatavota augsne mākslinieku kustībai, kas vēl bija jāizveido.

Programma un tās īstenošana

  • 12 Runa 1938. gada 24. jūnijā Špindlera retrospektīvās izstādes atklāšanā Elzasas mākslas namā (AGS).

10“Mūsu sarunas beidzās ar konkrētu plānu, programmu, pēc kuras mums būtu jāvadās savu ieceru realizēšanā,” 1938. gada jūnijā paziņoja Štozkopfs veltījumā nesen aizsaulē aizgājušajam Šarlam Špindleram. Dažos mēnešos tika izpildīti plāna pamatuzdevumi: 1898. gadā izveidots Strasbūras Elzasiešu teātris un izdevums Revue alsacienne illustrée (“Elzasas ilustrētais apskats”; RAI). Pēc tam 1899. gadā tika nodibināts RAI Mākslas salons – Elzasas Mākslas nama priekštecis –, un 1900. gada aprīlī izdevumā tika paziņots par Elzasas Etnogrāfijas muzeja izveidi. Tai pašā 1938. gadā Štozkopfs piemetināja: “Kad bija pieņemts lēmums par šo [Elzasas muzeja] dibināšanu, Anselms Ložels cerēja, ka visas šīs dažādās iestādes, kam būtu citcitai jāpalīdz, varēs pulcēt zem viena jumta, panākot, ka tās ievēro vienus un tos pašus noteikumus un ir uz viena viļņa. Diemžēl šo vērienīgo projektu nav iespējams realizēt finansiālu apsvērumu dēļ.”12

  • 13 Tā notika nesenajā izstādē “Strasbourg, laboratoire d’Europe (1880–1930)” (“Strasbūra – Eiropas lab (...)

11Nosaukumos var pamanīt uzstājīgo norādi uz piederību Elzasai. To bieži vien centās ignorēt13 vai noniecināt kā aprobežotu noslēgšanos un provinciālismu, vai skaidrot kā piesliešanos franču vai, gluži otrādi, vācu kultūrai. Tomēr ir diezgan viegli saprast, ka pirms 1914. gada šie mākslinieki, kas faktiski bija vācieši, lielākoties bija franču kultūras cienītāji bez naida pret vācu kultūru. Prazdami abas valodas, viņi uzturēja attiecības tiklab ar Parīzi, kā ar Berlīni un Minheni. Viņi neielaidās ne nacionālismā, ne militārismā, kas jau bija sācis izpausties gan Francijā, gan Vācijā, un vēlējās ignorēt robežas. Tāpat kā vairākums citu mākslinieku, arī viņi bija pacifisti un internacionālisti.

  • 14 Mēs ar Bernāru Žakē (Bernard Jacqué) to atklājām rakstā “Tradition et modernité dans les arts décor (...)

12Šajā kontekstā Elzasa ir izpētes vērts divu kultūru krustpunkts. Tā ir “Eiropas laboratorija” – ja varam to tā dēvēt –, tāpēc ka palīdz pārvarēt nacionālās pretišķības. Šī elzasieša identitātes izpaušana neizbēgami nozīmēja etnogrāfisku – 1900. gada Elzasai neraksturīgu – atgriešanos pie saknēm, tradīcijām, proti, pie dialekta, ieražām un nostāstiem, tērpiem, folkloras un lauku vai pilsētas mantojuma, tātad pie šīs pagātnes pasaules, kas pamazām zuda. Taču šo pieķeršanos Elzasai papildināja īpaša vērība pret laikmetīgiem mākslas virzieniem, kas bija radušies Francijā vai vāciskajā pasaulē, moderno metožu un vēstījuma nesēju izmantošana un kolektīva aktivitāte, kā arī mākslinieku klātbūtne šai vietai, diezgan tālu no akadēmiskās vides vienatnē strādājot pie saviem audekliem14.

13Šai programmai ir četri galvenie posmi :

  • 1898. gada februārī ārpus Senleonāras grupas tiek nodibināts Elzasiešu teātris, taču grupas mākslinieki piedalās tā darbībā: Špindlers sagatavo programmu, bet Štozkopfs uzreiz uzraksta Loželam veltītu šedevru “D’r Herr Maire”, kas piedzīvo pirmizrādi 1898. gada 27. novembrī.

    • 15 Vēstule Gistavam Štozkopfam1898. gada 10. martā (AGS).
    • 16 L’âge d’or .., op. cit., p. 93.
    • 17 Ibid., p. 97–101, 183–203.

    1899. gadā izdevumu Images alsaciennes aizstāj izdevums Revue alsacienne illustrée. Špindlers jau kopš 1898. gada marta to ir iecerējis kā “mūsu gleznotāju apvienības oficiālo izdevumu [..], kur ikviens no mums var iekļaut kādu labu lietu – gleznu, dzejoli –, neraizēdamies par to, vai tā patiks redaktoriem, kas neko nesaprot no mākslas” (skat. att. zemāk)15. Tātad tas ir mākslinieku veidots un māksliniekiem paredzēts žurnāls. Špindlers, Ložels un Štozkopfs veido redakcijas kolēģiju16. Tomēr Špindlers ātri vien nodod tehnisko vadību un pēc tam 1903. gadā arī vispārējo vadību Pjēra Bišē (Pierre Bucher) rokās, kā rezultātā izdevums attīstās par profrancisku un antivācisku žurnālu, ko Špindlers pats arī vēlāk uzsver un nožēlo savos memuāros17.

    • 18 Un musée ethnologique alsacien. Chronique d’Alsace-Lorraine (AL), RAI, avril 1900, p. 53.–54.

    1900. gada aprīlī18 izdevums RAI šādiem vārdiem paziņo par “Elzasas Etnogrāfiskā muzeja” projektu: “Ir laiks pārtraukt šo iznīcināšanas sērgu un sākt saglabāt nākamajām paaudzēm liecības par diženo pagātni.” Sākotnēji bija paredzēts, ka iecerētajā muzejā tiks saglabāti tērpi ar pedagoģisku mērķi informēt sabiedrību par to, cik vērtīgi kā daļa no mantojuma ir ikdienas priekšmeti, kas pamazām tiek atmesti kā vecmodīgi. Tieši ar šādu mērķi Jūliuss Grēbers (Julius Greber) un Štozkopfs dialektā uzraksta lugu “D’Heimet”, ko uzved 1901. gadā, un Špindlers un Ložels 1902. gadā publicē grāmatu “Costumes et coutumes d’Alsace” (“Tērpi un paražas Elzasā”). Bet, tiklīdz jāķeras pie darbiem, dibinātāju grupa sašķeļas, īpaši finansējuma jautājumā. Strīdā uzvar Bišē, kurš vēlas finansējumu tikai un vienīgi no privātiem avotiem. Viņš arī ieņem nozīmīgu vietu 1902. gada decembrī dibinātajā Elzasas muzeja biedrībā.

  • Ceturtajam programmas virzienam – izstāžu organizēšanai – vislielākā nozīme neapšaubāmi bija Strasbūras mākslas pasaules atdzīvināšanā.

Reklāmas pastkartīte izdevumam Revue alsacienne illustrée. Paula Braunāgela ilustrācija.

Reklāmas pastkartīte izdevumam Revue alsacienne illustrée. Paula Braunāgela ilustrācija.

Foto un kolekcija Gistava Štozkopfa arhīva

Strasbūras mākslinieku darbu izstādīšana

14Mākslinieku ienākumi ir atkarīgi no iespējām izrādīt un galu galā arī pārdot savus darbus. Spožā 1897. gada izstāde “Strasbourg-Novembre” aizsāka procesu, kas beidzās tikai 1905. gadā ar Elzasas Mākslas nama izveidi.

  • 19 Chronique d’AL, RAI, 1899–1900, 1. lpp.
  • 20 Vēstule Markam Lenosam (Marc Lenossos) 1938. gada 28. aprīlis (AGS).
  • 21 Pēdējās ziņas par izstādi: Chronique d’AL. RAI, janvier 1904, p. 10.

15Štozkopfs 1899. gada beigās pie Špindlera mākslas tirgotāja Badē-Notēna rue de la Nuée-Bleue nodibināja RAI Mākslas salonu, kas kļuva par pastāvīgu izstāžu telpu Elzasas māksliniekiem (skat. att. zemāk)19. Štozkopfs 1938. gadā stāstīja: “Šai izstāžu zālei paredzēja īsu mūžu, apgalvojot, ka nebūs gana daudz darbu, lai tajā pietiekami drīz varētu sarīkot izstādes. Es pierādīju pretējo. Es apmeklēju sabiedrībai līdz tam nezināmu jaunu mākslinieku darbnīcas un pirmoreiz izstādīju Luksa (Loux), Šnuga (Schnug), Ansī (Hansi), Ēbela (Ebel) un vēlāk arī vairāku ne tik plaša vēriena gleznotāju darbus. Pēc tam pienāca kārta arī Bēkem (Beecke) un – kas ir īpaši svarīgi – Dekoratīvo mākslu skolas māksliniekiem, kas līdz tam bija turējušies nomaļus.”20 Tā tas turpinājās līdz 1904. gada sākumam21.

Ielūguma karte uz Revue alsacienne illustrée Mākslas salona izstādi.

Ielūguma karte uz Revue alsacienne illustrée Mākslas salona izstādi.

Foto un kolekcija Gistava Štozkopfa arhīva

  • 22 Protokoll über die Zusammenkünfte der Strassburger Künstler, Sitzung vom 6sten Oktober 1902. Strasb (...)
  • 23 Sk. katalogu “Kunstaustellung Strassburg” (1903) un apskatu, kas publicēts ar pseidonīmu Žans Rapēn (...)

16Pa starpu 1903. gada maijā notika izstāde Roānu pilī. Sākumā to 1902. gadā plānoja muzeju pārvalde, taču tās plāns beigās tika atmests Strasbūras mākslinieku dumpja dēļ. Muzeji bija uzaicinājuši visus māksliniekus, kuri bija minēti adrešu grāmatā (Adressbuch). Štozkopfs 1902. gada 6. oktobrī sapulcināja savus draugus un pārliecināja tos apvienoties arodbiedrībā, lai novērstu šādu tik dažāda līmeņa mākslinieku saietu, kas varētu negatīvi ietekmēt mākslinieku tēlu22. Viņi sagatavoja priekšlikumu, kurā prasīja atlikt izstādi un nodot tās vadības grožus žūrijai, ko veidotu vislabāk zināmie mākslinieki. Daubners (Daubner), Hornekers un Štozkopfs satikās ar Strasbūras mēru Oto Baku (Otto Back), kas priekšlikumu pieņēma. Žūrija ar Špindleru un Daubneru priekšgalā sastāvēja no Hornekera, Kertžē (Koerttgé), Krafta (Krafft), Marcolfa, Mušveka (Muschweck), Šneidera (Schneider) un Štozkopfa. Vispār izstāde nebija īpaši selektīva, jo tajā piedalījās 48 mākslinieki. Taču tā bija īsts atklājums vairāk nekā desmit tūkstošiem tās apmeklētāju23.

  • 24 AVES 213 Z 4.
  • 25 Tas kļuva par impulsu 1907. gada oktobra priekšlikumam par vecās Strasbūras aizsardzības asociāciju (...)
  • 26 Chronique d’AL, RAI, 1904, p. 40.

17Šī “arodbiedrības” pieredze bija pietiekami pārliecinoša, lai 1905. gada 19. aprīlī tiktu izveidota Strasbūras mākslinieku apvienība (Verband Strassburger Künstler): 22 tās dibinātāji apstiprināja Štozkopfa sagatavotos statūtus. Špindleru ievēlēja par apvienības priekšsēdētāju, Daubneru – par priekšsēdētāja vietnieku, bet Štozkopfam uzticēja tās sekretāra pienākumus. Šī apvienība, kuras pēdējais saglabājies protokols datēts ar 1913. gada 31. maiju24, organizēja Mākslinieku balli, 1905. gada 6. novembrī iestājās pret plāniem nojaukt rue du Bain-aux-Plantes ēkas25, iecēla žūriju Strasbūras izstādēm, uzturēja attiecības ar Reinas zemju mākslas draugu apvienību (Verband der Kunstfreunde in den Ländern am Rhein) utt. 1904. gadā Vilhelma Šēfera (Wilhelm Schäfer) dibinātā26 Reinas zemju mākslas draugu apvienība 1904. gada decembrī Darmštatē organizēja pirmo izstādi, kurā piedalījās arī Elzasas mākslinieki, un tai drīz vien, 1905. gada 19. martā, sekoja vēl viena izstāde Roānu pilī. Tās iekārtošanu uzticēja Daubneram, Zatleram, Šneideram un Štozkopfam. Tā kā nevaram šeit padziļināti aplūkot šīs apvienības nozīmi, teiksim tikai to, ka tā ļāva Elzasas māksliniekiem kļūt atpazīstamiem arī otrpus Reinas.

  • 27 AVES 213 Z 3.
  • 28 Bēras kundzes arhīvi nav nodoti departamentu arhīviem.
  • 29 Paužot atzinību Štozkopfa kā šīs galerijas dibinātāja un vadītāja ieguldījumam, Strasbūras pilsētas (...)

18Visbeidzot, 1905. gada 6. jūnijā notikušajā sagatavošanās sanāksmē, kurā piedalījās gan Ložels un Špindlers, gan arī ievērojamas personas, kas varētu nodrošināt finansējumu27, Štozkopfs aprakstīja Elzasas Mākslas nama projektu. 1905. gada 15. novembrī pie notāra28 tika dibināta Elzasas-Lorēnas Tēlotājmākslas un industriālās mākslas attīstības biedrība ar 20 000 marku pamatkapitālu. Tās uzraudzības padome ar Loželu priekšgalā sastāvēja no priekšsēdētāja vietnieka Švarcmaņa (Schwarzmann), Gruneliusa (Grunelius), Frica Meiera (Fritz Meyer) un diviem māksliniekiem – Daubnera un Špindlera. Štozkopfa29 un Teodora Knorra (Théodore Knorr) vadītais Mākslas nams vēra durvis 1905. gada 10. decembrī adresē 6 rue Brûlée, Strasbūrā, štathaltera klātbūtnē (skat. att. zemāk).

Elzasas Mākslas nama ielūguma karte. Leona Hornekera parakstīts portrets.

Elzasas Mākslas nama ielūguma karte. Leona Hornekera parakstīts portrets.

Foto un kolekcija Gistava Štozkopfa arhīva

  • 30 RAI, VIII, janvier 1906, p. 28–35.
  • 31 Journal des Débats, 22.X.1905.
  • 32 Spindler, Charles. L’âge d’or .., op. cit., p. 219.–220. To apliecina arī Štozkopfs 1938. gadā (AGS(...)
  • 33 Sk. preses apskatu un Mākslas nama protokolu AVES 213 Z 3.

19Viņa (anonīmais) manifests, kas publicēts RAI, parāda, cik lielā mērā mērķis ir atraisīt māksliniecisko jaunradi, nocelt to no pjedestāla, padarot komerciāli pieejamu sabiedrībai – gan bagātajiem, gan ne tik turīgajiem. Mērķis ir ieaicināt mākslu mājokļu interjerā, apvienot visus tās veidus – gan rūpniecisko, gan lietišķo un “tīro” mākslu –, organizēt izstādes, kā arī piedāvāt māju celtniecības un interjera dizaina pakalpojumus30. Šāds modelis aizgūts no 1898. gadā izveidotajām Minhenes Vereinigte Werkstätte (apvienotajām darbnīcām). Kā to jau iepriekš 22. oktobra numurā paziņoja izdevuma Journal des Débats, pirmā izstāde uzdod toni ar “dažādiem vietējās rūpnieciskās mākslas izstrādājumiem [..], Š. Špindlera inkrustācijām, Braunāgela un Kammisāra (Cammisar) vitrāžām, brāļu Elhingeru (Elchinger) un Bastiāna (Bastian) keramiku, Čoka (Zschock) metālmākslas darinājumiem utt.”31. Neliels 1907. gadā publicēts katalogs pārņēma šīs idejas un sīki kategorizēja piedāvājuma klāstu: mēbeles, keramika, fajanss, stikla izstrādājumi, vitrāžas, iesējumi un citi ādas izstrādājumi, rotaslietas, statuetes, gravīras un mākslinieku portfeļi. Šī atvērtība pret dekoratīvo mākslu un lētiem priekšmetiem neliedza Mākslas namam darboties kā klasiskai galerijai, kurā cita citai sekoja personālizstādes un grupu izstādes. Kā to apliecināja prese, mākslinieciskie panākumi bija acīmredzami, taču komerciālā ziņā Mākslas nams nebija pietiekami rentabls – tas turējās, tikai pateicoties pārdotajām Špindlera inkrustācijām32, un nevarēja realizēt visas savas ieceres33.

Elzasas Mākslas nama kataloga pirmā lapa. 1907.

Elzasas Mākslas nama kataloga pirmā lapa. 1907.

Foto un kolekcija Gistava Štozkopfa arhīva

  • 34 Elzasas muzejs, Strasbūras Elzasiešu teātris, Elzasas neatkarīgo mākslinieku apvienība (Association (...)

20Tomēr kopumā rezultāti vērtējami pozitīvi, pat ja ir skaidrs, ka gadsimta sākuma “Strasbūras mākslas pasaule” neaprobežojas tikai ar Senleonāras loka iniciatīvām. Taču tam bija ārkārtīgi nozīmīga vieta vietējās mākslas kopainā. Šie mākslinieki devās kaujas laukā un stājās pretī politiskajām, administratīvajām un finansiālajām grūtībām, atrazdamies tālu no (relatīvi) ērtajām darbnīcām un dažkārt pat pakļaudami negatīvām sekām savu darbu (kā tas notika ar tā laika gleznotāju Štozkopfu). Viņi nāca klajā ar jaunām idejām, radīdami noturīgus veidojumus34. Visbeidzot, viņi gāja elzasiešu ceļu, kas šodien var likties šaurs, provinciāls un dīvains, taču vāciskajā Elzasā pirms 1914. gada bija nozīmīgs, transnacionāls ceļš, kā uzturēt sakarus starp Franciju un Vāciju, tai pašā laikā nenonākot nacionālisma gūstā.

Haut de page

Notes

1 Gistava Štozkopfa piezīme rokrakstā, 1932. Gistava Štozkopfa arhīvi (Archives Gustave Stoskopf, AGS).

2 Meyer, Anne-Doris. Le marché de l’art à Strasbourg pendant le Reichsland (1870–1918). Revue d’Alsace, No 138, 2012, p. 157–173.

3 AGS.

4 Spindler, Charles. L’âge d’or d’un artiste en Alsace. Mémoires inédits 1889–1914. Nancy: Éditions Place Stanislas, 2009, p. 77–87; Kiwior, Julien et Walter. Le Kunschthaafe. Art, histoire et gastronomie en Alsace. [Strasbourg: Aktuaryus], 2010.

5 Braunāgels, Hornekers, Laskovskis, Zatlers, Šneiders, Špindlers un Štozkopfs. Līdz 1914. gadam tika publicēti astoņi krājuma izdevumi.

6 Blūmers (Blumer), Feieršteins (Feuerstein), Hāss (Haas), Artmans, Kertžē (Koerttgé), Zēbahs (Seebach).

7 Meyer, Anne-Doris. Le premier Salon des peintres alsaciens : l’exposition « Strasbourg-Novembre »., Cahiers d’art, d’archéologie et d’histoire d’Alsace, 2010, p. 151–161.

8 Metz, René. Les peintres alsaciens de 1870 à 1914: [mašīnrakstīts doktora darbs]. USHS, 1971, fascicule 1, p. 85.

9 Vēstule tika uzrakstīta pēc Štozkopfa un Ložela 1. jūlija tikšanās Brojī laukuma kafejnīcā Banzin (AGS).

10 Catalogue de l’exposition d’art Strasbourg-Novembre. Strasbourg, 1897.

11 Journal d’Alsace, 5.IX.1897.

12 Runa 1938. gada 24. jūnijā Špindlera retrospektīvās izstādes atklāšanā Elzasas mākslas namā (AGS).

13 Tā notika nesenajā izstādē “Strasbourg, laboratoire d’Europe (1880–1930)” (“Strasbūra – Eiropas laboratorija (1880–1930)”) Strasbūras Modernās un laikmetīgās mākslas muzejā (MAMCS).

14 Mēs ar Bernāru Žakē (Bernard Jacqué) to atklājām rakstā “Tradition et modernité dans les arts décoratifs en Alsace autour de 1900” – sk.: Gril-Mariotte, Aziza (dir.). L’artiste et l’objet. La création dans les arts décoratifs (XVIIIe-XIXe siècles). Rennes: PUR, 2018, p. 173–183.

15 Vēstule Gistavam Štozkopfam1898. gada 10. martā (AGS).

16 L’âge d’or .., op. cit., p. 93.

17 Ibid., p. 97–101, 183–203.

18 Un musée ethnologique alsacien. Chronique d’Alsace-Lorraine (AL), RAI, avril 1900, p. 53.–54.

19 Chronique d’AL, RAI, 1899–1900, 1. lpp.

20 Vēstule Markam Lenosam (Marc Lenossos) 1938. gada 28. aprīlis (AGS).

21 Pēdējās ziņas par izstādi: Chronique d’AL. RAI, janvier 1904, p. 10.

22 Protokoll über die Zusammenkünfte der Strassburger Künstler, Sitzung vom 6sten Oktober 1902. Strasbūras pilsētas un Eiropas metropoles arhīvs (Archives de la Ville et de l’Eurométropole de Strasbourg, AVES). G. Štozkopfa fonds, 213 Z 4.

23 Sk. katalogu “Kunstaustellung Strassburg” (1903) un apskatu, kas publicēts ar pseidonīmu Žans Rapēns: Jean Rapin, RAI, V, 1903, p. 97–104.

24 AVES 213 Z 4.

25 Tas kļuva par impulsu 1907. gada oktobra priekšlikumam par vecās Strasbūras aizsardzības asociāciju, kas tika izveidota 1910. gada aprīlī.

26 Chronique d’AL, RAI, 1904, p. 40.

27 AVES 213 Z 3.

28 Bēras kundzes arhīvi nav nodoti departamentu arhīviem.

29 Paužot atzinību Štozkopfa kā šīs galerijas dibinātāja un vadītāja ieguldījumam, Strasbūras pilsētas vadība pie Mākslas nama fasādes rue Brûlée, aiz rātsnama, pēc viņa nāves uzstādīja viņa krūšutēlu.

30 RAI, VIII, janvier 1906, p. 28–35.

31 Journal des Débats, 22.X.1905.

32 Spindler, Charles. L’âge d’or .., op. cit., p. 219.–220. To apliecina arī Štozkopfs 1938. gadā (AGS).

33 Sk. preses apskatu un Mākslas nama protokolu AVES 213 Z 3.

34 Elzasas muzejs, Strasbūras Elzasiešu teātris, Elzasas neatkarīgo mākslinieku apvienība (Association des artistes indépendants d’Alsace, AIDA) un tās izstāžu galerija ir tiešs Senleonāras mākslinieku grupas iniciatīvu rezultāts.

Haut de page

Table des illustrations

Titre Pirmais kopīgais Senleonāras mākslinieku grupas darbs: “Lüschtig’s üs’m Elsass” (1896). Zatlera zīmēts vāks.
Crédits Foto un kolekcija Gistava Štozkopfa arhīva
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2578/img-1.jpg
Fichier image/jpeg, 67k
Titre Pirmais kopīgais Senleonāras mākslinieku grupas darbs: “Lüschtig’s üs’m Elsass” (1896). Prospekts ar Šneidera un Štozkopfa ilustrācijām.
Crédits Foto un kolekcija Gistava Štozkopfa arhīva
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2578/img-2.jpg
Fichier image/jpeg, 28k
Titre Reklāmas pastkartīte izdevumam Revue alsacienne illustrée. Paula Braunāgela ilustrācija.
Crédits Foto un kolekcija Gistava Štozkopfa arhīva
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2578/img-3.jpg
Fichier image/jpeg, 360k
Titre Ielūguma karte uz Revue alsacienne illustrée Mākslas salona izstādi.
Crédits Foto un kolekcija Gistava Štozkopfa arhīva
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2578/img-4.jpg
Fichier image/jpeg, 667k
Titre Elzasas Mākslas nama ielūguma karte. Leona Hornekera parakstīts portrets.
Crédits Foto un kolekcija Gistava Štozkopfa arhīva
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2578/img-5.jpg
Fichier image/jpeg, 383k
Titre Elzasas Mākslas nama kataloga pirmā lapa. 1907.
Crédits Foto un kolekcija Gistava Štozkopfa arhīva
URL http://journals.openedition.org/rbnu/docannexe/image/2578/img-6.jpg
Fichier image/jpeg, 286k
Haut de page

Pour citer cet article

Référence papier

Nikolā Štozkopfs, « Senleonāras grupa un Strasbūras mākslas pasaules aktivizēšana (1895–1910) »La Revue de la BNU, 19 | 2019, 126-133.

Référence électronique

Nikolā Štozkopfs, « Senleonāras grupa un Strasbūras mākslas pasaules aktivizēšana (1895–1910) »La Revue de la BNU [En ligne], 19 | 2019, mis en ligne le 01 mai 2019, consulté le 07 mai 2021. URL : http://journals.openedition.org/rbnu/2578 ; DOI : https://doi.org/10.4000/rbnu.2578

Haut de page
Rechercher dans OpenEdition Search

Vous allez être redirigé vers OpenEdition Search